Apkārtnes kā audzināšanas un attīstības faktora izprašana līdz šim atradusies nejaušības varā. Cik katrs cilvēks nejauši pratis orientēties, tik arī viņš iepazinies ar savu apkārtni. No tiem, kas apdāvināti sevišķām vērošanas dāvanām, iznākuši cilvēki ar lielu novērojumu krājumu un dzīvu interešu bagātību. Visu lielo vairumu tomēr redzam kā cilvēkus, kuri no šīs bagātības maz ko zin. Viņi viņu neredz. Viņi paiet garām dārgumiem, kurus citi ar prieku paceļ un noglabā savā dvēseles svētnīcā.
*Fragmenti no: Birkerts A., Broka J., Lancmanis Z. Apkārtnes mācības metodika. – R., 1921. Fragmentos saglabātas teksta valodas īpatnības.
Viss lielais cilvēku vairums uzņem iespaidus no apkārtnes haotiski un nezin ar viņiem ko iesākt. Turpretī no vislielākā svara ir uzņemt iespaidus vairāk vai mazāk sistemātiski un apzināties uzņemamo iespaidu vērtību. Sistemātiskai apkārtnes vērošanai liela nozīme. To liecina daudzu lielu vīru biogrāfijas, piem., Aleksandra Humbolda u. c.
Par apkārtnes iespaidu un sistemātiskas apkārtnes vērošanas nozīmi atrodam raksturīgu liecību arī Raiņa biogrāfijā. Pats dzejnieks kādā vietā tur par sistemātisku dabas vērošanu izsakās šādi:
Skolas gados uz mani darīja vislielāko iespaidu Švāba grieķu varoņteikas, 1001 nakts pasakas, tad vēsture un ģeogrāfija un dabaszinātniskas ekskursijas pēc puķēm un kukaiņiem. Šīs ekskursijas man patika jo vairāk tādēļ, ka mācīja mani sistemātiski novērot dabu, ko es biju darījis bez sistēmas jau vienmēr, jo es biju visu bērnību gandrīz viens vien.
Šī liecība mums daudzējādā ziņā no svara. Viņa norāda: 1) kādi apkārtnes faktori uz bērnu dara iespaidu un 2) ka labāku iespaidu dara sistemātiska apkārtnes vērošana.
No apkārtnes faktoriem te redzam sekošus: 1) grieķu varoņteikas, 2) 1001 nakts pasakas, 3) vēsturi, 4) ģeogrāfiju, 5) dabu.
Bet vai no svara sistemātiski vērot tikai vienu no tiem apkārtnes faktoriem: dabu? Nē, no svara tāpat sistemātiski vērot vēsturisko, ģeogrāfisko, etnogrāfisko (teikas, pasakas) apkārtni.
Vēl vairāk. Uzskaitītie faktori vēl neiztaisa visu apkārtni.
Apkārtne ir ļoti sarežģīta. Bez minētiem faktoriem ir vēl daudz citu.
Te nu mēs nonākam pie svarīgā jautājuma: kas ir apkārtne? Tikai tad, kad noskaidrots šis jautājums, var būt runa par apkārtnes mācību un viņas sistēmu. Jo kā gan mēs varētu pasniegt apkārtnes mācību, nezinādami, kas ir apkārtne?
Apkārtne nav viengabala. Viņā loti daudz dažādu faktoru. Lai tiktu par viņiem skaidrībā, tie jānodala zināmās radniecīgās grupās: jāklasificē.
Vispirms apkārtnes faktorus varam nodalīt divās lielās grupās: daba un kultūra. Ārpus dabas cilvēku nevar iedomāties, tāpat bez kultūras ne. Bet aprobežoties ar tik vispārīgu klasifikāciju nevaram. Viņa mūsu nolūkiem maz ko dod. Tamdēļ uzskaitīsim vispirms pazīstamākos faktorus, kas sastopami katra bērna apkārtnē un dara uz viņu iespaidu.
I. Daba:
- Zeme.
- Ūdens.
- Gaiss (debess).
II. Kultūra.
A. Sabiedriskā kultūra:
- Cilvēks kā sabiedrības sastāvdaļa.
- Ģimene.
- Mājas vai ciema sabiedrība.
- Pagasts.
- Draudze.
- Pilsētas sabiedrība.
- Valsts.
B. Materiālā kultūra:
- Darba rīki.
- Darba materiāls.
- Ēkas un darbnīcas.
C. Garīgā kultūra:
- Skola.
- Reliģija.
- Zinātne.
- Dzimtas, kārtas, šķiras tradīcijas.
- Māksla.
- Etnogrāfija.
- Vēsture.
Iedomājoties bērnu šo apkārtnes faktoru vidū, resp., zināmā apkārtnē, dabūjam sekošu pārskatu: Kas gan nebūs novērojis gaismas iespaidu uz bērnu. Cik priecīgi viņš uzsmaida katram spožākam saules staram! Un ūdens – cik dažādus iespaidus bērns saņem no mazgāšanās, no lietus, no mazas peļķītes, nerunājot jau nemaz par burbuļojošo strautiņu, upes kluso straumi, ezera spodro līmeni. Tāpat bagātu iespaidu avots ir zeme dažādos gada laikos. Kam gan nav uzglabājušies dvēselē bērnības iespaidi no pavasara, rudens, vasaras un ziemas ainām!
Kā ar dabu, tāpat ir arī ar kultūru. Vispirms – sabiedriskā kultūra. Tuvi cilvēki, ģimene, mājas vai kaimiņu sabiedrība – tie ir neizsmeļamu iespaidu krājumi. Cik daudz novērojumu, skaistu ētisku momentu gan nav ģimenē! Ģimenē atbalsojas arī pagasta, draudzes, pilsētas un valsts notikumi. Dziļi viss tas iespiežas bērna dvēselē.
Bērns redz sev apkārt visādus darbus, darba rīkus, darba materiālus, ēkas, darbnīcas. Un ne tikvien redz, bet pats mēģinās visādos darbos, gatavo rīkus, lietas savās rotaļās, ceļ ēkas, darina pats kultūru miniatūrā.
Bet it sevišķi no liela svara priekš bērna ir garīgā kultūra. Caur skolu, baznīcu, grāmatām, laikrakstiem pie bērna nonāk zinātnes un mākslas vērtību dzirksteles un iededzina viņa garu, jūtas, dvēseli.
No ierašām un etnogrāfijas runā uz bērnu pagātne ar savu bagāto saturu. No vēstures uz viņu runā cilvēka lielie darbi, lielās kustības, varonība, uzupurēšanās augstu ideālu labā, lielie sabiedriskās un nacionālās dzīves attīstības likumi.
No šī pārskata redzams skaidri, kas ir apkārtne. Un tamdēļ mēs apkārtnes jēdzienu varam formulēt sekoši: apkārtne ir bērna apkārtējā daba un kultūra. Vai arī vispārējāk: apkārtne ir cilvēka apkārtējā daba un kultūra.
Apkārtnes mācības pedagoģiskā nepieciešamība.*
Vienā otrā vietā mums nācies dzirdēt balsis, tiklab vecāku, kā pedadogu aprindās, ka apkārtnes mācība esot mazvērtīgs priekšmets. Tas mums dod iemeslu teikt kādus vārdus nevien par apkārtnes mācības derīgumu, bet arī – un to sevišķi uzsveram – par viņas pedagoģisko nepieciešamību. Pie citām tautām apkārtnes mācības elementi sastopami pedagoģijā jau kopš seniem laikiem. Tamdēļ, iekams piegriežamies mūsu pašu apstākļiem, apskatīsim īsumā apkārtnes audzinošās vērtības izpratni pie svešām tautām. Visradnieciskākā priekšgājēja apkārtnes mācībai ir uzskatāmības mācība, tad – dzimtenes mācība. Tamdēļ uzmeklēsim apkārtnes mācības elementus tiklab vienā, kā otrā.
a) Apkārtnes mācības elementi uzskatāmības mācībā.
Uzskatāmības mācības pamatā likts princips, ka sekmīgi ar lietām varam iepazīties, šīs lietas vai viņu attēlojumus vērodami, t. i., rūpīgi un pamatīgi tās uzskatīdami, ar nolūku – viņas pareizi izprast.
Šādu iepazīšanos ar lietām, ar īstenību sastopam jau pie vecajiem grieķiem. Kā zināms, grieķi bij tie, kam nācās pamatus likt gandrīz vai visām zinātnes nozarēm.
Viņiem stājoties uz vēstures skatuves, nebij vēl noteikti izkoptas zinātniskās disciplīnas, zinātniskās literatūras, no kurām viņi būtu varējuši smelties vajadzīgās zināšanas. Mūsu daudzo grāmatu vietā viņiem bij tikai viena vienīga grāmata, kur ietvertas visas patiesības, tikai ar to nosacījumu, ka viņas pašiem jāuzmeklē, jāizdabū – šī grāmata bij īstenība, apkārtne. To vērojot, pētot, viņi lika pamatus zinātniskai kultūrai. Arī mākslā vecie grieķi bij lieli īstenības vērotāji un meistariski formu tēlotāji.
Tieša īstenības, apkārtnes vērošana bij viens no svarīgākiem iemesliem grieķu zinātnes, mākslas, kultūras uzplaukšanai un to zināmam svaigumam līdz pat mūsu dienām.
Sevišķi tas krīt acīs, ja salīdzinām grieķu kultūru ar vidus laiku kultūru. Vidus laikos gara darbinieki neturēja par vajadzīgu meklēt patiesības, vērojot pašas lietas, īstenību. Bija taču grieķi radījuši zinātni! Atlika tikai nogremdēties viņu grāmatās un uzmeklēt zinātniskās patiesības. Smaguma punkts tad nu nav vairs pašu lietu vērošana, pētīšana, bet grāmatu pētīšana. Šī novēršanās no īstenības un pieķeršanās vienīgi grāmatai ir regress, kādu sastopam viscaur vidus laiku gara dzīvē. Vajadzēja tikai ticēt autoritātēm! Skolās galveno lomu spēlēja lasīšana un mācīšanās, ne vērošana un pētīšana – gluži kā mūsu dienās tur, kur valodu mācība ir visu mācību pamats.
Tikai 16. g. s. Džordano Bruno un Bekons (1626) uzsāka cīņu pret grāmatu gudrību, pret autoritāšu aklu cienīšanu un norādīja uz to, ka jāmācas lasīt dabas grāmatā un jāvingrina maņu orgāni. Un citiem zinātnes darbiniekiem, it īpaši Galilejam, izdevās ievest lietošanā zinātnisku novērošanu eksperimenta veidā. No Galileja cēlusies arī īstā, eksaktā indukcija, kas viņu noveda pie daudziem svarīgiem atradumiem.
Zem filozofijas iespaida izdevās Amosam Komenijam (1658) atdzemdināt pedagoģiju. Viņa devīze starp citu bij:
Cilvēki gudrībā jāmāca pēc iespējas daudz ne no grāmatām, bet no debess, no zemes, no vīksnām un ozoliem.
Pestalocijs 18. g. s. uzstāda likumu, ka uzskatāmība ir visas atziņas galvenais pamats.
Kopš Pestalocija uzskatāmība sāka palikt par atsevišķu priekšmetu tautskolā. Bet nenoteiktība bij liela. Par uzskatāmības galveno uzdevumu ieskatīja gan maņu nodarbināšanu, gan runāšanu, gan lietas jeb reālijas, gan tikumības reliģijas jūtas.
..
Daži pedagoģijas darbinieki ap 20. gadu simteņa sākumu runā par uzskatāmo dzimtenes mācību, kam jāpieslienas dzimtenei, jo tanī dzimtenes dzīvē, kura bērnam tieši apkārt un kurā viņš pats ņem dalību, atrodas ne tikai saknes visām viņa atziņām, bet arī pamati, nosacījumi viņa jūtu un gribas attīstībai, viņa estētiskai, sociālai un reliģiskai izglītībai.
..
Protams, ka nav mūsu nolūks iztirzāt tuvāk šos jautājumus. Mums no svara tikai uzmeklēt, kādā mērā uzskatāmības mācībā, kura atzīta no visiem ievērojamiem pedagogiem – vienalga kā priekšmets vai princips – kādā mērā šinī mācībā atrodami apkārtnes mācības elementi. Un tie te atrodami diezgan bagātīgā mērā. Tos redzam sekošos prasījumos:
1) Jāiepazīstas tieši ar lietām no īstenības, bet ne no grāmatām.
2) Šī iepazīšanās jāsāk ar bērna tuvāko apkārtni.
3) No sevišķa svara ir – izmantot dzimtenes apkārtni, jo bērnam tā daudzējādā ziņā tuva.
Atziņa par dzimtenes lomu uzskatāmības mācībā noved mūs pie otra posma šinī raksturojumā: pie dzimtenes mācības. Meklēsim arī tur pēc apkārtnes mācības elementiem.
b) Apkārtnes mācības elementi dzimtenes mācībā.
Dzimtenes mācības attīstība iet gandrīz līdzteku uzskatāmības mācības attīstībai. Arī dzimtenes mācības teorētiķi balstās uz tādiem ievērojamiem pedagogiem, kā Komenijs, Pestalocijs, Ruso. Bez tam viņi savās rindās skaita veselu virkni citu ievērojumu vārdu.
Protams, mums te nav no svara dot pārskatu par dzimtenes mācības vēsturi, ne arī ielaisties sīkāk šīs mācības motīvu raksturošanā. Mums no svara tikai uzmeklēt tos argumentus, kas pierāda apkārtnes svaru mācības pasniegšanā un bērna garīgā attīstībā.
Minēsim te tikai raksturīgāko no raksturīgā. Pestalocijam. pēc dzimtenes mācības teorētiķu domām, pieder nopelns, ka viņš pirmais praksē ievedis dzimtenes mācības ideju. Viņš pats šo ideju izteic sekošos vārdos:
Kas nepazīst savu dzimteni, kuru viņš redz, kā tad viņš grib pazīt svešatni, kuru viņš neredz!
Dīstervegs vairākos savos rakstos izteicies, ka nepieciešami ievedama skolās dzimtenes mācība. Reizē ar to Dīstervegs uzsver dzīves vietas un apkārtnes pedagoģisko vērtību, izteicas kādā vietā sekoši:
Kādā ceļā mēs varam un kādā mums vajag iepazīstināt skolniekus ar svešiem, viņu redzes aplokiem tālu stāvošiem priekšmetiem zemes aprakstos? Kāds cits līdzeklis tam derētu, ja ne savas mājas, savas dzīves vietas tuvākās apkārtnes pazīšana, iegūta vaļējām acīm un prātu? No kā gan iesākt, lai skolnieks dabū pareizu ideju par upes gaitu, kalna nogāzi, ieleju apvienošanos un līdzīgām lietām, ja viņš nav mudināts uz šādu apstākļu skaidru izprašanu savā apkārtnē? Nevajaga taču domāt, ka viss tas notiek pats no sevis un ka mācības pasniegšanā tas jau iepriekš dots.
Nevaram paiet garām neminējuši te vēl kādu darbu dzimtenes mācībā no Dr. Fingera. Lai gan šis darbs iznācis labi sen atpakaļ (1844), dzimtenes mācības teorētiķi tomēr viņu ieskata kā klasisku šinī priekšmetā. Uzskatāmā kārtā tur rādīts, kā bērni jāiepazīstina ar savu dzīves vietu un savu apkārtni, viņas vēsturi un viņas iemītniekiem, ar debess un gaisa vienkāršākām parādībām. Dr. Fingers ieskata dzimtenes mācību par iepriekšēju pakāpi visiem rāliem mācības priekšmetiem.
Daži vācu pedagogi (Kērs, Harnišs) runā arī par īpašu vietas mācību, ,,Ortskunde”, kura varot noderēt kā priekškurss vēstures mācībai.
No visa sacītā skaidri redzam, kādu lomu pedagoģijā arvien piešķīrusi apkārtnei – ģeogrāfijas un arī vēstures pasniegšanā. Dzimtenes mācība vai vietas mācība ir priekšmeti, kuru mērķis ir būt par priekškursu galvenā kārtā ģeogrāfijai, kura izvēršas par sausu vārdu un skaitļu kalšanu un kartes plosīšanu, ja viņas pasniegšana neiziet no bērna tuvākās apkārtnes, ar kuru viņu saista jau simtiem un varbūt tūkstošiem dažādu pavedienu. Vajag tikai aizkustināt vienu no šiem pavedieniem, lai iedegtos viņa jūtu un domu pasaule, tēlodama spilgtās krāsās to, kas tuvs. Svešas lietas nu var sākt pielīdzināt šīm tuvajām, pazīstamajām, dzimtenes vietu paplašināt par dzimtenes apriņķi, to atkal par apgabalu, pēdējo par visu dzimtenes zemi – tēvu zemi un no tās pāriet arī uz svešām zemēm un svešām parādībām.
No visa sacītā varam izlobīt trīs svarīgus vilcienus, kas raksturo apkārtnes pedagoģisko nozīmi:
1) Apkārtnes pazīšana atvieglina svešatnes pazīšanu.
2) Priekšmeta pasniegšanā par izejas punktu jāpadara apkārtne.
3) Mācība, kura balstās uz apkārtnes pazīšanu, var noderēt kā priekškurss ģeogrāfijai, vēsturei un reāliem priekšmetiem.
..
Starpība starp apkārtnes mācību un dzimtenes mācību ir liela: a) pēc apmēra, b) pēc satura un c) pēc nozīmes.
Apkārtnes mācība – plašāks jēdziens. Viņš aptver visas parādības, kas mums apkārt.
Dzimtenes mācība – ja viņa grib būt uzticīga savam nosaukumam – drīkstētu aptvert tikai tās parādības, kas pieder dzimtenei, kā viņai vienīgai īpatnējas.
Par apkārtnes mācības plašāku apmēru dod liecību daudz faktu. Minēsim te tikai kādu pāri no tiem:
1) Bērns rotaļādamies uz ceļa atrod akmeņu ogli. Vai tas ir dzimtenes priekšmets? Nē. Bet apkārtnes mācībā viņš ietilpst.
2) Iedams pa ielu, bērns ierauga logā citronu. Vai tas ir dzimtenes auglis? Nē. Bet apkārtnes mācībā tas aizņemams.
Tātad apkārtnes mācībā ietilpst vairāk priekšmetu nekā dzimtenes mācībā un tamdēļ viņa plašāka par dzimtenes mācību.
Turoties pie dzimtenes mācības jēdziena un būtības, būtu liela daļa priekšmetu un parādību no bērna vērošanas sfēras pavisam jāizslēdz. Bet tas būtu liels robs bērna attīstībā. Apkārtnes mācība, neskatoties uz to, ka tā plašāka, ir bērnam tomēr tuvāka, jo viņa var aizņemt kuru katru priekšmetu vai parādību, kas modina bērna interesi un kam nozīme viņa attīstībā.
Dzimtenes mācība uzsver galvenā kārtā dzimtenes mīlestības izkopšanu, apkārtnes mācība, turpretī, ieskata par savu uzdevumu – veidot visu bērna garīgo pasauli.
Dzimtenes mācība, kā priekšmets, ir ievadījums ģeogrāfijā, apkārtnes mācība – ievadījums visos mācības priekšmetos.
10.02.2005
Komentāri: