Droši vien nav sievietes, kura būtu vienaldzīga pret kāzām. Svešām un jo īpaši – savām. Mums katrai ir priekšstats, kādām būtu jābūt sapņu laulībām, cik mīlošam – izredzētajam un cik saskanīgām un harmoniskām – kopīgām vecumdienām. Iespējams mums liekas, ka šādi par laulībām cilvēki domājuši vienmēr. Bet tāds priekšstats ir visai tāls no patiesības. Divu cilvēku savienība, kādu to uztveram šodien, ir vien divus gadsimtus sena, kamēr iepriekš, cik vien pastāvējusi cilvēce, laulībām ar mīlestību, garīgu tuvību un rūpēm par otru, nebija nekāda sakara.
Droši vien nav sievietes, kura būtu vienaldzīga pret kāzām. Svešām un jo īpaši – savām. Mums katrai ir priekšstats, kādām būtu jābūt sapņu laulībām, cik mīlošam – izredzētajam un cik saskanīgām un harmoniskām – kopīgām vecumdienām. Iespējams mums liekas, ka šādi par laulībām cilvēki domājuši vienmēr. Bet tāds priekšstats ir visai tāls no patiesības. Divu cilvēku savienība, kādu to uztveram šodien, ir vien divus gadsimtus sena, kamēr iepriekš, cik vien pastāvējusi cilvēce, laulībām ar mīlestību, garīgu tuvību un rūpēm par otru, nebija nekāda sakara.
Laulība veselīgas „sugas” uzturēšanai
Senās liecības, kas saglabājušās par „laulību”, norāda uz vajadzību nošķirt ciltīs tos, kuriem bija ļauts savstarpēji nodarboties ar seksu, no tiem, kuri to nedrīkstēja. Izvairīšanās no tuvības ar asinsradiniekiem, lai tā radīt pēc iespējas veselākus un izturīgākus pēcnācējus, bija galvenais nosacījums – „drīkst” vai „nedrīkst” kopoties. Laulība senatnē regulēja vien seksuālus kontaktus, kamēr nekādā ziņā neskāra iesaistīto tiesības un pienākumus citās dzīves jomās. Tajās, viņi bija brīvi. Ņemot vērā šādas savienības galveno uzdevumu, arī rituāli, kas tika izpildīti „laulību” sakarā bija tieši saistīti ar slavinājumu fiziskai tuvībai un auglībai. Tā, piemēram, Austrālijas aborigēni savu sievu pirmo reizi publiski ieguva visiem cilts pārstāvjiem redzot. Savukārt daudzās Eiropas zemēs pirms kristietības izplatīšanās, pirmās nakts tiesības zemnieki uzticēja savam kungam. Arī Krievijā līdz pat mūsu ēras 10. gadsimtam, kad kristīgā baznīca sāka uzspiest un sludināt savu kārtību, cilvēki dzīvoja visnotaļ bezaizspriedumainu un ķermeniskām dziņām pakļautu dzīvi. Ivana Kupalas nakts, jeb Jāņi bija vissakāpinātākais laiks brīvi plūstošai seksualitātes un auglības svinēšanai, kad visi varēja brīvi mīlēties savā starpā. Attiecībā uz nevainību un laulāto uzticību toreiz nepastāvēja nedz aizspriedumu, nedz ierobežojumu.
Laulība – „biznesa darījums”
Lai arī kristīgā baznīca rūpīgi centās ieviest morāles, grēka izpratni un striktas normas, cilvēka prāts un vajadzības diktēja savus noteikumus. Brīvas, maz kontrolētas seksualitātes laiku nomainīja pragmatisks naudas attiecību laiks, kad laulības pārtapa biznesa darījumā. Baznīca bija tā, kam patiecoties laulības ieguva romantizētu veidolu, kas vienlaikus vāji sasaucās ar realitāti. Jo augstākā līmenī tika slēgts „biznesa darījums” (laulība), jo mazāk laulātie tajā vispār bija fiziski vai garīgi iesaistīti. Laulība savā dziļākajā būtībā nenozīmēja neko citu, kā vien kapitālu, titulu un varas apvienošanu. Piemēram, Austriešu imperators Maksimiliāns (1459-1519), apņemot par sievu Bretaņas Annu, veica šo „nopietno soli” pats nemaz neierodoties uz kāzām, bet gan nosūtot pilnvaroto. Pirmajā kāzu naktī pilnvarotais novilka apavu un uz mirkli palika pirkstgalus zem segas gultā, kurā gulēja Anna. Līdz ar to pirmās nakts „tuvības” brīdis bija īstenots un pārim vairs nebija pienākumu vienam pret otru. Daudzviet Eiropā līdz pat 18. gadsimtam pāri nelaulājās baznīcā, bet gan vietā, kur ātrāk un ērtāk. Vienīgais nosacījums, lai savienība tiktu oficiāli atzīta, bija pieaicināt mācītāju un divus lieciniekus. Vēl 18. gadsimta Anglijā, Londonā vienā no laukumiem garāmgājējus uzrunāja kāda visai pieprasīta iestādījuma iekšā saucējs ar vārdiem: „Vai nevēlaties salaulāties?”. Laulības tika slēgtas ar neapskaužamu vieglumu. Un to mērķis galvenokārt bija iegūt papildus kapitālu, kā arī oficiālu piesegu – „laulāto” – citādi visai vaļīgai dzīvei. Lai arī laulību pārkāpumi tika sodīti pat ar pakāršanu, šo draudīgo apstākli reti kurš ņēma vērā.
Pārdot sievu lopu tirgū
Cik viegli Anglijā bija apprecēties, tik grūti bija no laulībām atbrīvoties – īpaši augstāko aprindu pāriem, kur laulību šķiršana nozīmēja otra laulātā kapitāla daļas zaudēšanu. Tādēļ augstākā un vidējā šķira piecieta viens otra oficiālo esamību gadiem, kamēr zemākās šķiras pārstāvji šķīrās bieži un darīja to visai brutāli. Maigākā no formām, kā tikt galā ar neizdevušos laulību, bija uzturēt attiecības ar vairākām sievietēm vienlaikus, tā tiekot arī pie viņu kapitāla. Tomēr izplatīti bija arī skarbāki risinājumi. Pieņemama un pietiekami populāra parādība bija sievas pārdošana. To veica līdzīgi kā tirgojot lopus. Sievu aiz pavadas atveda uz tirgu, piesēja pie koka un notirgoja izsolē par „labāko” cenu, kas parasti nepārsniedza vien dažus šiliņus. Pārliecība, ka sieva ir vīra īpašums, kuru viņš laulības ietvaros pārvalda tāpat kā abu kustamo un nekustamo mantu, bija dziļi iesakņojies cilvēku apziņā.
Piesiet, lai neaizbēgtu
Tik pat neromantiska kā laulības dzīves pagātne ir arī mūsdienās šķietami tik aizkustinošais rituāls – laulāto apmaiņa gredzeniem. Izrādās, romiešu kareivji 1. gadsimtā pirms mūsu ēras šo darbību noskatījuši no klejojošām tautām. Klejotājciltīs topošais vīrs ar klūgu striķi apsējis sievai rokas un otru galu aptina ap savu delmu, lai meitene neaizbēgtu. Romieši šajā darbībā saskatīja vērtīgu patiesību. Tā pakāpeniski attīstījusies ideja laulātajiem vienam otru apgredzenot. Gan romieši, gan senie ēģiptieši uzskatīja, ka caur kreisās rokas zeltnesi plūst mīlas artērija, tādēļ daudzās pasaules valstīt laulību gredzenu velk tieši uz šī pirksta. Savukārt Latvijā, citās Austrumeiropas zemēs, kā arī Čīlē, Spānijā un Indijā laulību gredzenu velk uz labās rokas zeltneša. Konkrēts pirksts laulības riņķa valkāšanai gluži tāpat kā kāzas – mīlestības dēļ ir salīdzinoši jauna parādība. Viduslaiku Eiropā šis gredzens ir apceļojis visus abu roku pirkstus, kamēr vien salīdzinoši nesen atkarībā no kultūras īpatnībām „atradis” savu vietu uz vienas, vai otras rokas zeltneša.
Neziņa bruģē ceļu laimei
Mūsdienās, mīloši un pilni ticības mūžīgai kopā būšanai, cilvēki kāzu dienā izpilda rituālus, ko gadsimtiem veikuši mūsu senči, laimīgi nezinot, ka daudzas no darbībām ir vien simbolisks atainojums, vēl gluži nesenai un stipri atšķirīgai izpratnei par vīrieša un sievietes savienību.
/Anna Eglīte/
espati.lv
06.09.2010
Komentāri:
guga 22:21:23 11.09.2010
62.85.19.217
Rakstā diemžēl ir stipri daudz puspatiesību. Ne tikai Vēdās, galu galā ir arī Bībeles Augstā dziesma un Jaunās derības laulību ētika, ir daiļās dāmas kults un patiesas skaistas mīlestības attiecību piemēri arī Viduslaiku vēsturiskajā vidē utt.
krupic 16:53:31 09.09.2010
62.63.128.58
Nu negribas piekrist. Vēdās, kas pierakstītas pirms 5 tūkstošiem gadu, ir daudz rakstīts par ļoti smalkām ģimenes vērtībām, līdz kurām šodienas cilvēkam vēl tāls ceļš ejams.