Meditācija – tās nav ātrdarbīgas visu izārstējošas zāles, kas atrisinās visas jūsu problēmas, arī ne īpašs līdzeklis pret galvassāpēm, bezmiegu vai tml. Tas ir pakāpeniskas izaugsmes un atspirgšanas process, kas ar laiku nostiprina pārliecību, ka ir iespējams tikt galā ar ikvienu dzīves situāciju.
Kad lasām grāmatas par meditāciju vai bieži, kad meditāciju demonstrē dažādas grupas, tiek uzsvērta meditācijas tehniskā puse. Rietumos cilvēkiem vispār ir raksturīga tendence pirmkārt interesēties par meditācijas “tehnoloģiju”. Taču daudz svarīgāka meditācijas puse ir ne tehnika, bet dzīves veids, meditācijas gars, kuru vēl citādi sauc par “uzstādījumu”, un tas ir saistīts ne tik daudz ar fizisko ķermeni kā ar mūsu noskaņu un iekšējo attieksmi.
Bez tam ir svarīgi saprast, ka uzsākot meditācijas praksi cilvēks nonāk pilnīgi citā realitātes dimensijā. Parasti mēs smagi cīnāmies, lai kaut ko sasniegtu, bet meditācijā viss ir tieši otrādi. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kā mēs parasti darbojamies, jo šeit nav vietas godkārīgiem centieniem, ne pieņemšanai, ne atraidīšanai, ne cerībām, ne bailēm. Meditācija – tas ir vienkāršas būšanasjautājums, izkušanas līdzīgi tam kā sviesta pika izkūst saulē. Tajā nav nekā kopīga ar mūsu “zināšanu” par šo priekšmetu vai pilnīgu “zināšanu” trūkumu. Patiesībā lai cik daudz mēs arī nenodarbotos ar meditāciju, tai nevajadzētu zaudēt svaigumu, jaunumu itin kā tas viss atkal notiktu pirmo reizi.
Meditācija – tās nav ātrdarbīgas visu izārstējošas zāles, kas atrisinās
visas jūsu problēmas, arī ne īpašs līdzeklis pret galvassāpēm, bezmiegu vai
tml. Tas ir pakāpeniskas izaugsmes un atspirgšanas process, kas ar laiku
nostiprina pārliecību, ka ir iespējams tikt galā ar ikvienu dzīves situāciju.
Kad lasām grāmatas par meditāciju vai bieži, kad meditāciju demonstrē
dažādas grupas, tiek uzsvērta meditācijas tehniskā puse. Rietumos cilvēkiem
vispār ir raksturīga tendence pirmkārt interesēties par meditācijas
“tehnoloģiju”. Taču daudz svarīgāka meditācijas puse ir ne tehnika,
bet dzīves veids, meditācijas gars, kuru vēl citādi sauc par
“uzstādījumu”, un tas ir saistīts ne tik daudz ar fizisko ķermeni kā
ar mūsu noskaņu un iekšējo attieksmi.
Bez tam ir svarīgi saprast, ka uzsākot meditācijas praksi cilvēks nonāk
pilnīgi citā realitātes dimensijā. Parasti mēs smagi cīnāmies, lai kaut ko
sasniegtu, bet meditācijā viss ir tieši otrādi. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kā
mēs parasti darbojamies, jo šeit nav vietas godkārīgiem centieniem, ne
pieņemšanai, ne atraidīšanai, ne cerībām, ne bailēm. Meditācija – tas ir
vienkāršas būšanas jautājums,
izkušanas līdzīgi tam kā sviesta pika izkūst saulē. Tajā nav nekā kopīga ar
mūsu “zināšanu” par šo
priekšmetu vai pilnīgu “zināšanu” trūkumu. Patiesībā lai cik daudz
mēs arī nenodarbotos ar meditāciju, tai nevajadzētu zaudēt svaigumu, jaunumu
itin kā tas viss atkal notiktu pirmo reizi.
Mēs vienkārši rāmi sēžam, ķermenis nekustīgs, runa apklususi, prāts
mierīgs, un ļaujam domām nākt un iet, neļaujot prātam ķerties tām klāt un
pielipt.
Laba alternatīva ir vienkārši sekot savai elpošanai, ja reiz mums
ir vajadzība uz kaut ko vērst savu uzmanību. Kad izelpojam, zinām, ka
izelpojam, kad ieelpojam, zinām, ka ieelpojam; un nekādu lieku komentāru,
analīzes vai prāta iekšējā tirgus. Tāds visai vienkāršs atgādnes process attīra
mūsu domas un izjūtas, un tad līdzīgi kā nometot veco ādu, kaut kas atkailinās
un atbrīvojas.
Parasti cilvēki atslābinās koncentrējoties uz dažādām ķermeņa daļām.
Taču patiesa atslābināšanās iestājas, kad mēs atslābināmies no savas būtības
dzīlēm, jo tad arī viss pārējais atslābināsies pilnīgi dabiski pats no sevis.
Tāpēc meditācija arī nozīmē būt ļoti vienkāršam un pilnīgi dabiskam;
atslābinām prātu necenšoties viņam jebko uztiept no malas, pat necenšoties
nomierināties. Tajā nevajadzētu būt nekādiem apzinīgiem centieniem vadīt vai
censties sasniegt rāmumu. Visa jēga šim sēdus stāvoklim ir tikai radīt
labvēlīgākus apstākļus meditācijai, lai veicinātu prāta pāreju možākā stāvoklī.
Ir tāds teiciens, ka ja izveidosim labvēlīgus apstākļus savā ķermenī un
tuvākajā apkārtnē, tad gan meditācija, gan realizācija (atmodušās apziņas
stāvokļa realizācija) radīsies pašas no sevis. Ja poza un iekšējā attieksme būs
pareizas, meditācija notiks pati no sevis.
Tas arī ir pirmais, kas jāiemācās meditācijā – kā “nomest”
savu veco neirotisko “es” un tā vietā vienkārši “būt”
rāmam, kā sasniegt dvēseles mieru, rimtumu, būt iekšēji apmierinātam. Sākumam
mums ļoti var palīdzēt dabas vide. Ja neesat raduši meditēt vai ja tas šķiet
grūti, ejiet dabā: piemēram, var vērties debesīs, vai ieklausīties ūdenskrituma
troksnī; pat pilsētā var vienkārši pastaigāties parkā, pavērot putnus, kokus –
kā lapotne līgo vējā.
Tā vai citādi jāpārslēdz uzmanība no sava nerimtā prāta, ar ko mēs
parasti esam tik aizņemti. Daudzi cilvēki, kas pārāk nopietni izturas pret savu
garīgo praksi, nezina kā pārslēgt uzmanību, lai beidzot nonāktu meditācijā. Kas
ir dziļāk iepazinis meditāciju, zina, ka to vajag uztvert ar daļiņu humora, jo,
ja to nemākam, meditācija pati var kļūt par vairāk problēmu kā palīgu.
Uzsākot meditācijas nodarbības iesācēji parasti ir nedaudz nepacietīgi,
tiem gribas ātrāk sasniegt rezultātus. Ir gudrs teiciens par steigšanos
nesteidzoties. Nevajadzētu ļaut sev dzīvot pārāk dedzīgās cerībās. Tā vietā
vajadzētu neatlaidīgi praktizēt, bet neaizmirst par humora daļu šajā jautājumā.
Uzsākot meditēt domas parasti laižas auļos, tās ir daudz vētrainākas kā
parasti. Tomēr tā ir laba zīme, jo beidzot mēs varam sākt apzināties sava prāta
nevaldāmības pakāpi, savus “Mežonīgos Rietumus”. Patiesībā ne jau
domas ir kļuvušas nevaldāmākas, bet gan kļūstot mierīgākiem mēs vairāk tās
apzināmies. Un šajā pozīcijā mums neiztikt bez labas humora devas… bez tāda nopietna
humora! Nevajag padoties! Lai kas arī neuznirtu prātā, vienkārši esam
klātesoši, turpinām sekot savai elpošanai pat domu virpuļa vidū. Ar laiku mūsos
kaut kas sāk nostabilizēties un nomierināties, un, pamazām un augot, pa
drusciņai vien rodas rimtuma sajūta.
Meditācijas laikā mums ir sev jāatgādina, ka par prātu nevajag
aizmirst, jāatgādina par apzināšanos. Tas nozīmē, ka visam, lai kas arī
nerastos, mēs ļaujam notikt dabiski, līdzīgi tam kā vieds sirmgalvis vēro bērnu
spēles. Ja domājam par kaut ko, ļaujam šai domai pašai augt un izšķīst bez
nekādas līdzdalības no mūsu puses. Lai domas ir kā vējš – tās nāk un aiziet. Ja
par tām nedomāt, ar tām nebūs nekādu problēmu. Parastā pieeja meditācijā ir
netraucēt domu dabiskajai gaitai, bet saglabāt prātu “brīvu no pēcdomām”.
Cilvēkiem ir iestāstīts, ka meditācijā nevajag būt nekādām domām; un tāpēc, kad
meditācijā parādās domas, mēs sākam spriest, ka mums nesanāk meditēt tā, kā
vajag. Patiesībā tas nav gluži tā. Mums ir jāapzinās, ka meditācijas laikā
domas ievērojamā mērā kļūst par meditācijas daļu. Būtībā viss jautājums ir
tajā, kā pret tām izturēties. Ja mēs sasniedzam meditācijas stāvokli, domas
vairs netraucēs; tās paliek par kaut ko līdzīgu patīkamam muzikālam fonam. Kad
cilvēks kļūst rimtāks, tad tas viss vairs nav tik sarežģīti.
Sākumam nedaudz sakoncentrējamies un izveidojam saiti ar savu iekšējo
“klusuma vietu”; ja atradīsimies tur, meditācija sāks pakāpeniski
atvērties. Vienkārši mazliet atveram savu iekšējo telpu un ļaujam visām savām
domām un jūtām norimties. Vēlāk, kad ķersimies pie kādas metodes, kā, piemēram,
pie sekošanas elpošanai, ar šādu pieeju būs vieglāk saglabāt uzmanību.
Vajadzētu ne tik daudz sekot elpošanai kā saplūst ar elpošanu. Var izmantot
meditācijai arī kādu priekšmetu, kā ziedu, vai Buddas attēlu, vai mantras
skanējumu. Taču vispirms labākais ir sākt apzināties savu iekšējo telpiskumu un
gaidīt savas debesīm līdzīgās dabas mošanos. Domājam par sevi kā par debesīm,
kas sevī glabā visu Visumu. Apsēžamies, lai viss “nosēžas” un norimstas,
un lai izšķīst viss šis mūsu pretrunīgais “es” ar viņa nepatiesumu un
samākslotību, un tad sāks izlausties mūsu patiesā daba. Mēs varēsim apzināties
kādu citu sevis paša pusi, kas ir patiesāka un īstāka – savu
“patieso” dabu. Dziļāk šo savu pusi izzinot, cilvēks sāk sevī atklāt
sākotnējo labo un rod iespēju būt ciešākās attiecībās ar to. Visa meditācijas
jēga ir tajā, lai pierastu pie šīs savas otras puses, par kuru esam aizmirsuši.
Tāpēc arī ir teiciens: “Nav tādas lietas kā meditācija, ir tikai pierašana.”
Pie kā mums ir jāpierod? Pie savas patiesās dabas, kas arī ir Buddas daba.
Lūk, tāpēc arī “Lielās Pilnības” mācībā, kas ir augstākā un
galīgā Buddas mācība, mūs aicina “gūt mieru prāta patiesās dabas
nemainīgumā”. Vienkārši sēžam mierā un, lai visas mūsu domas un
priekšstati izšķīst mūsu prāta patiesās dabas tīrībā. Tas ir līdzīgi kā izklīst
mākoņi vai izgaist migla, un, lūk, atklājas dzidras debesis, un tajās staro
saule – priecīgi un spoži. Kad viss šis virspusējais izklīdīs līdzīgi kā mākoņi
vai migla, mēs apzināsimies savu patieso dabu un sāksim “dzīvot”.
Tajā brīdī mēs viņu zinām, un mums ir patiesi labi. Un šī sajūta nav līdzīga
nekādai citai apmierinājuma sajūtai, kuru vien ir iespējams dzīvē sajust. Tas
ir patiesa, neviltota labā avots, kurā var gūt visdziļāko miera, apmierinājuma
un pārliecības par savu patieso dabu izjūtu.
Mēs bieži runājam par nepieciešamību darīt “labu” un
atturēties no ļauna, un arī dažādas reliģijas stāsta mums par morāli un ētiku. Taču
lieta ir tāda, ka, kamēr mēs neesam pieskārušies sākotnējam labā avotam, nav
tik vienkārši būt patiesi labam, jo mūsu sirdis nav pilnībā tajā iegremdētas.
No otras puses, kad esam patiesi saskārušies ar savu atmodušos būtību, ar bodhičittas – pamodušās apziņas sirdi [kā
to sauc mahajanas budisti], tad viss, kas vien neradīsies mūsu prātos, pēc
savas dabas būs svētīgs. Tāpēc meditācija ir pamatatslēga, lai saprastu ētiskās
problēmas. Un tāpēc pirmais solis meditācijā ir atvērt sevī šo augstsirdību, labestību
pašam pret sevi. Šajā dzīvē mēs meklējam jēgu, uzdodam sev jautājumus, kā,
piemēram, tādus kā: “Kas es esmu?” Patiesā atbilde uz šādiem
jautājumiem jāmeklē savas patiesās dabas apziņā. Kad esam to apzinājušies pēc
būtības, visas atbildes jau ir atrastas. Līdz tam, lai cik daudz mēs arī
nemeklētu dažādas atbildes, nekas mūs pilnībā neapmierinās.
Ja nodarbojoties ar meditācijas praksi būsim spējīgi sasniegt rāmumu,
norimties un vienkārši būt šajā stāvoklī, tad mums kaut kas atklāsies – šis
labais vai prāta daba. Tehniskā paņēmiena, tāda kā sekošana elpošanai, mērķis
ir palīdzēt mums to atklāt. Ja esam sasnieguši šo iekšējo rāmumu prāta dabā,
tad tehnika mums vairs tikpat kā nav vajadzīga. Tad mēs vairs ne tik daudz
meditējam par elpošanu, bet gan pati mūsu elpošana pārvēršas par meditāciju.
Tad tās vairs nav tik daudz meditācijas nodarbības, bet tieša esamība
nedualitātē. Mēs sekojam nepārtrauktai nesaduļķotas prāta dabas apziņas
plūsmai, un darot to attīstām sevī pārliecību un pilnveidojam sava iekšējā “es”
raksturu.
Ir labi meditēt, kad izjūtam iedvesmu. Agrs rīts nes iedvesmu, rīta
stundas ir labākais laiks prātam, kas no rīta ir vissvaigākais un mierīgākais.
Tradicionāli tiek ieteikts laiks pirms saullēkta, bet der arī vakara stundas.
[Un vasarā lielākos platuma grādos gan Ziemeļos, gan Dienvidos naktis ir īsas
un pirms saullēkta var būt pārāk agrs.] Bet labāk ir meditēt, kad jūti prāta
“pacēlumu”, un ne tikai tāpēc, ka tad ir vieglāk meditēt, jo esam
labākā noskaņojumā, bet arī tāpēc, ka tad arī pati prakse būs iedvesmojošāka.
Tas pēc tam palīdzēs just lielāku pārliecību par praksi, un tad būs iespējams
praktizēt arī tad, kad tāda “pacēluma” vai iedvesmas nav. Nav
nepieciešams meditēt pārāk ilgi; palikt mierā tik daudz, lai kaut nedaudz atvērtos
un pieskartos savas sirds būtībai, tas ir pats galvenais.
Tālāk seko saplūsme ar savas meditācijas objektu, vai meditācija
darbībā. Ja meditācija ir pamodinājusi cilvēka modrību, tad prāts ir kļuvis
mierīgāks, bet uztvere kļuvusi nedaudz tīrāka un sakarīgāka; un tad, lai ko arī
cilvēks darītu, viņš būs klātesamībā, viņš būs tur. Kā slavenajā dzen skolotāja
izteicienā: “Kad es ēdu, es ēdu, un kad es guļu, es guļu.” Lai ko mēs
arī nedarītu, mums vajadzētu būt pilnībā klātesošiem izpildāmajā darbībā. Pat
trauku mazgāšana, ja to darīt ar apzināšanos, ar vienā virzienā vērstu prātu,
var sniegt spēku, būt atbrīvojoša un attīroša. Mūsos ir tagad vairāk rimtības,
tāpēc mēs tagad esam daudz vairāk “mēs” paši.
Lai ko mēs arī nedarītu, mēs būsim lielākā harmonijā. Ja ir izgaisusi
mūsu pārāk lielā norūpēšanās par pašiem sevi, mēs esam lielākā harmonijā ar
mūsu “es” labestīgo pusi. Tad mēs varam pagarināt šo sajūtu un peldēt
ar to dzīves straumē, un viss, ko vien mēs darīsim, tad būs ar lielāku prasmi
un lielāku izpratni.
Viena no svarīgākajām garīgā ceļojuma atšķirības zīmēm slēpjas tajā,
ka, nostājoties uz šī ceļa, mums nākas tam neatlaidīgi sekot. Un kaut arī
meditācija var būt laba šodien un ne tik laba rīt, mainoties apkārtējiem
apstākļiem, – nav būtiski, ko mēs pieredzam, bet gan drīzāk tas, ka,
neatlaidīgi sekojot savām nodarbībām, patiesā prakse iestrādājas mūsos un iziet
kā caur sliktiem tā labiem iespaidiem un pieredzēm. Jo tas viss nav nekas
vairāk kā tikai iespaidi, tieši tāpat kā laiks var būt labs un var būt slikts,
bet debesis pašas par sevi ir vienmēr nemainīgas.
Ja mēs neatlaidīgi sekojam ceļam un saglabājam sevī šo debesīm līdzīgo
telpiskuma īpašību, un ja jūtas un iespaidi nespēj mūs mulsināt, tad mēs varam
attīstīt sevī stabilitāti, un tad arī meditācija savā patiesā dziļumā izpaudīs
savu spēku. Tad būs iespējams pamanīt kā pakāpeniski un soli pa solim sāks
mainīties iekšējā attieksme. Meditētājs vairs neturēsies pie daudzām lietām ar
tādu neatlaidību kā iepriekš, netversies pie tām ar iepriekšējo tvēriena spēku,
un kaut arī krīzes joprojām būs, mums būs iespējams ar tām tikt galā tomēr
labāk, ar lielāku humora izjūtas devu un līdz ar to ar lielāku vieglumu. Kļūs
iespējams nedaudz pasmieties par savām grūtībām, jo lielāka telpa atdalīs mūs
no tām; jo te jau ir lielāka atbrīvošanās pakāpe no pašam sevis. Nekas vairs
tad neliekas tik blīvs, viss ir kļuvis mazliet, mazliet smieklīgs, un uz sirds
ir kļuvis vieglāk.
…Vienmēr ir svarīgi atcerēties, ka metode vai prakse – tas ir tikai
līdzeklis; citiem vārdiem sakot tā pati par sevi nav meditācija. Bet tieši
pateicoties praksei mēs sasniedzam pilnību – tīro absolūtas klātesamības
stāvokli [kas izpaužas ar nesatricināmu prāta stabilitāti un rimtumu], un kas
arī ir meditācija. Kad mēs patiešām esam mēs paši, kad mēs izpaužam sevi, kad
viss mūsu nedabiskais, [uzslāņotais] “es” ir pilnīgi izkusis, kad
vairs nav dualitātes, kad mēs esam spējīgi sasniegt neduālo ego neesamības
stāvokli, tas viss tad arī ir meditācija tās būtiskajā nozīmē. Tad vairs nav
nekādu pretrunu, jo dualitāte ir izšķīdusi dabiskā veidā un izgaisusi.
…Prakses laikā reizi pa reizei mums izdodas nonākt meditācijas
stāvoklī. Tad mēs redzam, ka nav palicis vairs ne ēnas no dualitātes, nav
pretrunu un sajukuma. Un ja šajā stāvoklī ieskatīties sevī, tad varam atklāt,
ka ego neeksistē. Mēs izpaužamies kā mūsu patiesais, dabiskais “es”,
vai Buddas “es”, “es”, kurā nav ego, kas vienmēr
mūsos ir bijis un kas ir mūsu patiesā daba. Tas ir tas pats fundamentālā labā
princips vai dievlīdzība, par kuru runā visas reliģijas. Cilvēks ir veidots pēc
Dieva veidola un līdzības, saka kristietība; budisms saka, ka visam piemīt
Buddas daba.
Bet kur gan atrodams šis fundamentālais labais, šī Buddas daba? Tas ir
atrodams Prāta Dabas dziļumos. Tas ir kā debess, kas šajā brīdī aizklāta ar
mākoņiem. Ja mākoņi izklīst, debesis atklājas brīvas un tīras, un tajās atkal
spīd lielā līdzcietības saule. Budisti sauc šīs saules gaismu bodhičitta – “atmodusies
apziņa”, “mūsu apgaismotās būtības sirds”.
Šis sākotnējais labais prasa, lai mēs to izpaužam savā esamībā. Kaut
arī tā ir mūsu patiesā daba, un mēs visi esam Buddas, savā šobrīdējā stāvoklī
mēs tomēr esam diezgan sapinušās un nomaldījušās būtnes, aizmirsušas, kas mēs
esam patiesībā, un pazaudējušas saiti ar savu patieso avotu. Kaut arī Buddas
stāvoklis arī ir mūsu patiesā daba, mēs to neapzināmies, jo tā mūsos ir
aizklāta ar divu veidu aptumšojumiem – jūtu aptumšojumu un intelektuālo
aptumšojumu. …Mēs esam it kā nedaudz nomaldījušies no ceļa…
Meditācijas mērķis arī ir uzturēt mūsu patiesās dabas tīrību; un, kaut
arī mēs nevaram atrasties šajā stāvoklī ļoti ilgi, tomēr katru dienu mēs varam
ieliet kaut pilienu šīs tīrās pašapziņas savas apziņas plūsmā un tā pamazām
iedarboties uz tās struktūru.
Pamatīpašība, kas piemīt mums visiem, arī ir apziņas vai enerģijas
plūsma. Mēs neesam nekas cits kā apziņas straume.
…Ko mums vajadzētu darīt, tas ir iedarboties uz šo apziņas straumi ar
savas būtiskās dabas tīrību. Jo meditācijas mērķis ir ne tikai iegūt savas
dabas patiesu atspīdumu un iegūt spēju to apcerēt, bet arī izpaust šo garīgo
zināšanu savā ikdienas dzīvē, lai mūsu ikdienas dzīve un attieksme pret tās
ikdienas mainīgajiem apstākļiem būtu apgaismoti ar šī redzējuma svētību un
piesātināti ar tā aromātu. Pat īslaicīga prakse nes ievērojamu labumu. Bet ja
mēs vēlamies, lai prakses rezultāti būtu noturīgi un ilgstoši, tad nepieciešams
praktizēt ne no gadījuma uz gadījumu, kā tas pa laikam ir ar zāļu dzeršanu vai
ārstnieciskām procedūrām, bet jāpadara prakse par savu ikdienas barību, par savu
dienišķo maizi.
Tad arī meditācijas rezultāti izpaudīsies pilnā apmērā.
Dz.
19.01.2013
Komentāri: