Kad cilvēks zina pirmsnāves stadijas, viņam pazūd bailes, un viņš pats tās spēj noteikt un sagatavoties nāvei. Koncentrēties uz Dieva svētajiem vārdiem. Katrs cilvēks ir piesaistījies šai dzīvei. Prāts pasviež miršanas brīdī visādas idejas un rodas dedzīga vēlēšanās dzīvot, un šī vēlēšanās ir nākamā ķermeņa iemesls (žēl sunīti, piedzimsi par suni, žēl dārzu, piedzimsi par koku utt.). Nāves brīdī cilvēks sāk ticēt Dievam. Cilvēks redz gaismu, ko izstaro Paramātma (Dieva ekspansija, kas atrodas sirdī). Kad dvēsele virzās pa centrālo kanālu (nadija), liekas, ka tā virzās pa tuneli, kura galā ir gaisma.
Kad cilvēks zina pirmsnāves stadijas, viņam pazūd bailes, un viņš pats tās spēj noteikt un sagatavoties nāvei. Koncentrēties uz Dieva svētajiem vārdiem. Katrs cilvēks ir piesaistījies šai dzīvei. Prāts pasviež miršanas brīdī visādas idejas un rodas dedzīga vēlēšanās dzīvot, un šī vēlēšanās ir nākamā ķermeņa iemesls (žēl sunīti, piedzimsi par suni, žēl dārzu, piedzimsi par koku utt.). Nāves brīdī cilvēks sāk ticēt Dievam. Cilvēks redz gaismu, ko izstaro Paramātma (Dieva ekspansija, kas atrodas sirdī). Kad dvēsele virzās pa centrālo kanālu (nadija), liekas, ka tā virzās pa tuneli, kura galā ir gaisma.
Pirmā gaisma (īpaši koša) redzama uzreiz, tiklīdz atslēdzas jūtas. Uzreiz ir jāsauc Dievs vārdā vai jāvēršas pie Viņa ar lūgšanām. Otrā gaisma (daudz blāvāka) parādās, kad dvēsele nepamanīja pirmo un jau izgāja no ķermeņa. Tā ir otra iespēja vērsties pie Dieva. Paramātma iziet kopā ar dvēseli.
Miršanas process.
Parādās smagums visā ķermenī, ārēji tas izskatās, kā kontroles zaudēšana pār sejas muskuļiem, izņemot acis. Vajag lūgties vai vienkārši atkārtot Dieva vārdus. Tad rodas ļoti liela aukstuma sajūta, salšana, kas pāriet drudzī. Zūd redze. Jāskaita lūgšanas, jāatkārto Dieva svētie vārdi un jāgatavojas ar tikšanos ar gaismu.
Rodas sajūta, ka ķermeni vienlaicīgi dzeļ tūkstoš skorpioni, tas tiek sarauts gabalos. Ārēji tas redzams kā paātrināta elpošana. Šajā brīdī smalkais ķermenis atdalās no fiziskā, rupjā ķermeņa. Šajā brīdī pilnībā atslēdzas jutekļi, bet dvēsele vēl atrodas sirds čakrā. Šajā mirklī jārunā ar mirstošo, vēršoties vārdā: „Nebaidies! Tagad tu ieraudzīsi gaismu, vajag uz to koncentrēties, ieiet tajā. Lūdzies Dievu!”
Ja mirstošais nespēja vērsties pie Dieva un dvēsele izgāja no ķermeņa, viņš redz savu ķermeni un radiniekus no malas. Redz viņu bēdas, zaudējumu, bailes un neziņu šajā brīdī. Mirušais ir noteikti jānomierina, vēršoties pie viņa vārdā: „Neko nebaidies. Aizmirsti par visu un par visiem. Lūdzies uz gaismu, kura parādīsies tavā priekšā. Tas ir tavs glābiņš.” Tad gaisma pazūd, ja dvēsele nav spējusi sakoncentrēties un ieiet tajā iekšā. Dvēsele ieiet starpslānī uz 49 dienām līdz jaunam iemiesojumam.
Visas 49 dienas nelaiķim vajag teikt, dodot viņam norādījumus atcerēties Dievu. Tā kā dvēsele šajā laikā var atnākt no jebkuras vietas tiklīdz jūs viņu sauksiet, sauciet viņu katru dienu un dodiet norādījumus. To vajag darīt vietā, kas saistīta ar nelaiķi (gulta, fotogrāfija un tml.).
Vēršoties pie viņa vārdā sakiet viņam: „Nesteidzies piedzimt, ja redzēsi neticības pārņemtu valsti. Garīgas valsts pazīme – daudz dievnamu. Un nesteidzies izvēlēties vecākus. Pārskati viņu nākotni, un ja tā saistīta ar garīgumu, apstājies pie šiem vecākiem.”
Ja par to nelaiķim nesaka, tad pēc 49 dienām dvēsele iemiesosies ne pašā labākajā veidā. Pieķeršanās šai pasaulei, nevēlēšanās mirt, traucē dvēseles aiziešanai. Nelaiķim vajag teikt: „Ne par ko nenožēlo, vērsies pie Dieva ar lūgšanām, skaļi sauc Viņu vārdā.”
Atvadīšanās no nelaiķa.
Dzīves laikā cilvēkam vajag pastāstīt par Dieva darbiem. Bet nāves brīdī nedrīkst:
* runāt par laicīgām lietām, jo tas izraisa pieķeršanos materiālajam, izsauc nemieru un nevēlēšanos aiziet;
* atvadīties, sērot, raudāt – tas izsauc prāta aptumsumu mirstošajam;
* pieskarties mirušā ķermenim (pat ņemt aiz rokas), tā kā jūs varat traucēt iziet dvēselei caur kanālu, kas tiek paredzēta viņam atbilstoši karmai, virzot viņu uz citu kanālu;
Taču, ja cilvēks aizmieg, viņu jāmodina, jāpurina augšā. Uzmodinot jāturpina dot norādījumi.
Atkarībā no garīgās attīstības pakāpes, ja smalkais ķermenis iznāk pa apakšējiem vārtiem (ānusu), dvēsele iemiesojas dzīvniekā, vidējiem – saņem cilvēka ķermeni, augšējiem (pakausis) – nokļūst paradīzes tipa planētās.
Izeja caur sušumnu – iekļūšana pārpasaulīgā līmenī.
Ja cilvēks dzīves laikā bija pieķēries seksam, viņa smalkais ķermenis iziet caur zemākajiem kanāliem (nadijām) un dvēsele saņem dzīvnieka ķermeni vai nokļūst elles tipa planētās. Tāpēc ir jāattīsta augšējās čakras (mīlestība, labestība, žēlsirdība), tad smalkais ķermenis izies ārā pa augšējiem kanāliem.
Miršanas brīdī ir nepieciešams:
Ir jārunā par Dievu, Viņa darbiem un jālasa svētie raksti.
Jāpriecājas par iespēju atbrīvoties no šī ķermeņa. Jāiedvesmo mirstošais uz tikšanos ar Dievu. Atbrīves procesu paskaidrot kā tikšanos ar gaismu.
Dvēsele šajā brīdī atrodas sirds čakrā. Dvēsele redz ķermeni no iekšpuses, tāpēc ir ļoti tumšs.
Paramātma atkarībā no karmas apgaismo augšējos vai zemākos kanālus (nadijas) un cilvēks redz tuneli, bet tā galā gaismu. Tikai ļoti grēcīgi cilvēki vai pēkšņi mirušie (piemēram, autoavārijā) gaismu neredz.
Ļoti grēcīgus cilvēkus izvelk vēl pirms gaismas parādīšanās.
Tikumīgs cilvēks ieraugot gaismu izjūt svētlaimi, jogs-mistiķis redz Višnu četrroku formu.
Mirstošajam jāpaskaidro, ka gaisma ir Dievs. Viņš ir atnācis, lai izglābtu no jaunas dzimšanas un nāves.
Izejot smalkajam ķermenim un dvēselei no rupjā ķermeņa, ir visvairāk enerģijas. Vajag paspēt pilnīgi paļauties uz Dievu, lai neredzētu no malas sevi un savus radiniekus.
Nāves brīdis ir virzīšanās pa tuneli, un šajā laikā vajag atcerēties un piesaukt Dievu.
1.Pamatnostādne: „Lai arī kas notiktu, sauc pēc Dieva.”
2.Jādzen projām mirstošā sēras, skaidrojot viņam Dieva varenību: „Ja atcerēsies Dievu, saņemsi mūžīgu ķermeni ar lielisku atmiņu un iespēju komunicēt ar iepriekš mirušajiem radiniekiem. Viņš atbrīvos 100 paaudzes pirms un pēc tevis (atbrīvot spēj tikai tas, kurš pats ir atbrīvots).”
Vajag izkliedēt bailes no nāves un virzīt to uz Dievu.
Nāves process
Uz mirstošā jābūt kanthimalām (var apģērbt savas). Kanthimalas glābj dvēseli no tumsas spēkiem. Jādzied Dieva svētie vārdi. Nepārtraukti jāatgādina: „Tiklīdz ieraudzīsi gaismu, sauc Dievu.”
Nāves pazīmes:
Mirušā sajušana (tas, ko redz tas, kurš nelaiķim ir līdzās)
a)ķermenis kļūst smags, it kā ar svinu pielijis. Sejas muskuļu kontroles zaudēšana.
b)aukstuma izjūta, kas pāriet drudzī. Dzirdes un redzes zudums (acis kļūst tukšas). Elpošana ar pārtraukumiem, krampjaina, ar spēcīgu elpas vibrāciju.
Kad bijušas divas pirmās pazīmes, un mirstošais sācis drudžaini elsot, vajag dziedāt kīrtanu (svētie Dieva vārdi mūzikas instrumentu pavadībā), cik vien skaļi iespējams, jo mirstošais šajā brīdī atrodas pilnīgā tumsā. Mirstošajam uz mēles jāuzliek Tulasī lapa, kas piedāvāta Krišnam. Ja mirstošais aizmieg, uzmanīgi ar 2 pirkstiem jāaizspiež miega artēriju (aizmieg smagi slimie). Vajag pagriezt viņu uz labajiem sāniem un turēt miega artēriju līdz nāves brīdim. Ar pēdējo izelpu mirstošais redz gaismu sirds čakrā (anahata čakra). Tiklīdz viņš pārtraucis elpot vajag noliekties pie auss (neskaroties) un skaļi teikt saucot viņu vārdā: „Tūlīt tu ieraudzīsi baltu gaismu. Nebaidies. Dievs atnācis pēc tevis. Tagad tu lidosi pa tuneli uz gaismu. Saki Viņam: „Krišna, es esmu Tavs! Centies ieiet šajā gaisā un tu ieraudzīsi Viņa formu. Kamēr lido pa tuneli, skaļi sauc Viņu. Krišna! Krišna! Viņš ir atnācis, lai tevi glābtu.”
Šis norādījums jāatkārto 7 reizes (apmēram 20 min). parastam cilvēkam šī gaisma redzama 20min, bet ļoti tikumīgs cilvēks redz šo gaismu 7 dienas. Grēcīgs redz tikai uzplaiksnījumu. Redzot sev priekšā baltu gaismu, vērsieties pie tās: „Ak, Krišna! Pieņem mani tagad lūdzu. Es esmu Tavs.” Tādā veidā pat lielākais nelietis sasniegs Dieva mājvietu.
Iziešana no ķermeņa
Tas ir otrreizējs baltās gaismas redzēšanas process. Pa vienu no kanāliem (nadijām) ceļā virzienā uz gaismu dvēsele iziet uz gaismu. Ja cilvēks nepaspēja apzināties, ka gaisma ir Dievs, tad atrodas virs sava ķermeņa un skatās uz sevi no malas. Redz istabu, radiniekus un blāvu gaismu.
Kad mirstošais vairs neelpo un pagājušas 20 min., dvēsele jau izgājusi no ķermeņa. Mirušajam saucot viņu vārdā jāsaka: „Tu esi izgājis no sava ķermeņa. Kad tu lidoji pa tuneli, izjuti spēcīgu vibrāciju. Tava apziņa aptumšojās. Tagad vibrācija ir pierimusi, apziņa skaidra. Tu redzi savu ķermeni no ārpuses, visus mūs, tu redzi gaismu. Aizmirsti par visu.”
Atvadas
Kad radinieki nes kā ziedojumu gaļu, ēd to atvadu laikā, nelaiķi pārņem bailes, jo viņš jūt, ka viņa karma pasliktinās un viņu velk uz leju, uz elli.
Viņš lūdz dzīvajiem to nedarīt, bet viņi viņu nedzird. Ja tas izraisa smalkajā ķermenī dusmas, tas tiek ievilkts elles tipa planētās. Viņam jāsaka: „Tūlīt tu ieraudzīsi, kā tavi radinieki grēko tevis dēļ vai netaisnīgi dala tavu īpašumu, mantojumu. Aizmirsti par to un koncentrējies uz Dieva svēto vārdu piesaukšanu, citādi tu sevi pazudināsi.” Cilvēks ar sliktu karmu murgos nedzird šos norādījumus.
Ko nedrīkst darīt atvadu laikā:
Ēst gaļu, zivis, olas.
Lietot apreibinošus dzērienus.
Runāt par laicīgām lietām.
Atcerēties mirušā īpašības un darbus (tas viņu piesaista pie ķermeņa, mājas, mantām).
Kas jādara:
Jādaudzina Dieva svētie vārdi.
Jāapspriež Dieva darbi.
Jādala prasādam (Dievam piedāvāts veģetārs ēdiens).
Jāpiedāvā prasādam nelaiķim.
Turpmākie norādījumi
Iznākot no ķermeņa, cilvēks atrodas nepazīstamos apstākļos. Ja viņš nav nodarbojies ar garīgu praksi, jaunā realitāte viņu biedē. Šausmās viņš klaiņo pa pazīstamām vietām, cenšoties runāt ar mirušajiem, cenšas atkal ieiet savā ķermenī, bet tas neatdzīvojas.
Tāpēc ķermeni labāk kremēt, citādi dvēsele ilgi paliks pie kapa (tā rodas spoki).
Ja ķermeņa dedzināšanas laikā ugunī nokļūst kaut vai maza Tulasī auga daļiņa, viņš nokļūst Dieva valstībā. 3-4 dienas pēc nāves nesagatavotais atrodas šausmās un var neuzklausīt norādījumus (viņš redz starojumu, enerģiju).
Sēžot pie nelaiķa tukšās gultas vai pie viņa fotogrāfijas, 4 dienas viņam periodiski jāsaka: „Nomierinies! Tu esi smalkajā ķermenī. Tas nav nekas īpašs. Aizmirsti visu, kas bija uz šīs laicīgās pasaules. Nemitīgi sauc: „Krišna! Allāh! Jehova! Jēzus! Buda! Un tu sasniegsi Dieva mājvietu.”
Smalkā ķermeņa īpašības
1. Ārēji tā ir fiziskā ķermeņa kopija. Aptaustot sevi smalkais ķermenis izjūt sevi analoģiski fiziskajam ķermenim.
2. Tam ir svars un tas ir pakļauts zemes pievilkšanās spēkam, atslābinātā stāvoklī lēnām nolaižas zemē.
3. Var izstiepties, pieņemt jebkuras formas. Atslābinoties atkal var pieņemt fiziskā ķermeņa formu.
4. Ir mazs blīvums. Ir spējīgs iziet caur jebkuru sienu un jebkuriem šķēršļiem. Taču šķērslis tam ir elektromagnētiskais lauks.
5. Smalkais ķermenis ir spējīgs pārvietot priekšmetus fiziskajā pasaulē (poltergeists).
6. Pie dažiem apstākļiem smalkais ķermenis var būt redzams, un tas redz citu smalkos ķermeņus (piemēram, sapņos mēs ceļojam smalkajos ķermeņos).
7. Maņu orgāni darbojas līdzīgi fiziskajam ķermenim.
8. Smalkais ķermenis ar fizisko ir savienots ar tā saucamo sudraba auklu, kas nāves brīdī pārtrūkst.
9. Smalkais ķermenis ir pakļauts elektrības iedarbībai (var saņemt strāvas sitienu).
10. Smalkā ķermeņa pārvietošanās tiek veikta ar domu spēku.
Vajag nepārtraukti piesaukt Dievu.
Tad smalkā ķermeņa priekšā var parādīties attiecīga gaisma:
Žilbinoši balta gaisma – Dieva valstība, uz kuru jātiecas.
Blāvi balta gaisma – dēvu, padievu valstība.
Blāvi zaļa – dēmonu valstība.
Dzeltena – cilvēku valstība.
Blāvi zila – dzīvnieku pasaule.
Blāvi sarkana – garu pasaule.
Blāvi pelēka – elles tipa planētas.
Ja parādās šīs blāvās gaismas, vajag ar visiem spēkiem pretoties pretī, atgrūsties no tās.
Cilvēks 49 dienas atrodas pakārtā, starpstāvoklī (viņa dvēsele).
Tuvāk 49 dienām dvēsele redz savus nākamos vecākus, savu likteni šajā ģimenē.
Nevajag steigties, jāizskata vairāk ģimeņu, lai izvēlētos sev daudz garīgāku dzīvi un iespēju nodarboties ar garīgo praksi. Atkarībā no karmas cilvēks saņem to vai citu ķermeni. Bet ja viņš redz, ka viņu nes uz suņa ķermeni, vajag pretoties pretī un piesaukt Dievu, saukt pēc palīdzības, atkārtojot Dieva svētos vārdus. Ja cilvēks mirst lielās mokās, viņš nedzird norādījumus, bet pēc nāves, atrodoties smalkajā ķermenī, viņš visu dzird, un viņam šajā laikā jādod norādījumi. Ja dvēsele nokļuvusi ellē, vajag lasīt norādījumus, kas palīdzēs tai izrāpties no elles.
/Ceļš uz mājām: Madona- …/
21.07.2013
Komentāri:
dsa 01:44:02 03.11.2013
dasdas 01:43:00 03.11.2013
sdaads 01:42:29 03.11.2013