„Ir piektdiena, jūs esat atnācis mājās, ņemat avīzes, ko nepaspējāt izlasīt nedēļas laikā. Ieslēdzat televizoru bez skaņas. Ieliekat disku. Lietojat distances vadības pulti, lai pārslēgtu kanālus, vienlaicīgi mēģinot šķirstīt avīzes lappuses un klausīties mūziku. Avīzē nav nekā jauna, TV programmas atkārtojas, un jūs šo disku jau esat dzirdējis duci reižu. Jūsu sieva ir aizņemta ar bērniem, upurējot savus jaunības gadus bez īstas saprašanas, kāpēc viņa tā dara. Jūs piemeklē kārdinājums: „Lūk, tas droši vien ir dzīves ceļš!” Nē, tas nav dzīves ceļš. Dzīve ir entuziasms. Pamēģiniet atcerēties, kur jūs paslēpāt savu entuziasmu. Ņemiet sievu un bērnus un mēģiniet atrast to atkal, līdz brīdim kad būs par vēlu. Mīlestība nekad un nevienu nav atraidījusi no sava sapņa realizācijas.”
Paulu Koelju. „Maktub”
„Ir piektdiena, jūs esat atnācis mājās, ņemat avīzes, ko nepaspējāt izlasīt nedēļas laikā. Ieslēdzat televizoru bez skaņas. Ieliekat disku. Lietojat distances vadības pulti, lai pārslēgtu kanālus, vienlaicīgi mēģinot šķirstīt avīzes lappuses un klausīties mūziku. Avīzē nav nekā jauna, TV programmas atkārtojas, un jūs šo disku jau esat dzirdējis duci reižu. Jūsu sieva ir aizņemta ar bērniem, upurējot savus jaunības gadus bez īstas saprašanas, kāpēc viņa tā dara. Jūs piemeklē kārdinājums: „Lūk, tas droši vien ir dzīves ceļš!” Nē, tas nav dzīves ceļš. Dzīve ir entuziasms. Pamēģiniet atcerēties, kur jūs paslēpāt savu entuziasmu. Ņemiet sievu un bērnus un mēģiniet atrast to atkal, līdz brīdim kad būs par vēlu. Mīlestība nekad un nevienu nav atraidījusi no sava sapņa realizācijas.”
Paulu Koelju. „Maktub”
No kuras puses lai skatītos, pats svarīgākais resurss ir mūsu laiks. Tātad viss, ko mēs savā dzīvē esam sasnieguši ir svarīgs tikai laika ekvivalentā. Tad pret ko mēs to samainām? Tiem, kam pašlaik viss ir labākajā kārtībā, gribas uzdot jautājumu: „Vai tā tas būs jūsu dzīvē arī pēc ilga laika?” Ja varat uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši, tālāk var nelasīt. Šīs materiāls nav priekš jums. Tas ir tikai priekš tiem, kas negrib pēkšņi pamosties vidējā vecuma krīzes purvā, skatoties uz aizejošo laimīgas dzīves vagonu. Te droši vien būtu laba vieta piemēriem, kad tā arī noticis un cilvēku aktīvos palikušas novalkātas čības, hokejs televizorā un alus pudele ledusskapī katrai dienai. Vai arī, aktīvos vīrs ar visu augstākminēto plus bērni. Tādu stāstu ir astoņdesmit uz simts. Jo, ja cilvēks ieiet šajā fāzē, viņš tajā paliek ilgi. Reizēm pat nelabojami ilgi. Tad kur ir galvenā atšķirība? Kāpēc vieniem viss izdodas, otriem nē?
Atslēgvārds ir „sapnis”. Vai jums ir sapnis? Kad jums tas pēdējo reizi bija? Kas ir mainījies? Kas no tā, par ko sapņojāt, piepildījies? Sapnis ir galvenais. Viss pārējais – velēšanas to sasniegt un kā to izpildīt nav būtisks, kamēr nav sapnis. Ja kāds vēl var atcerēties, senos laikos bija tāda bērnu filma „Bezgalīgais stāsts”. Par Fantāzijas valsti. Visu cieņu autoriem. Tajā gandrīz pusotru stundu filmas sižets stāsta par to, ka galvenajam varonim vajadzēja apzināties, ka viss apkārt notiekošais NOTIEK AR VIŅU, ka tieši VIŅAM ir tiesības mainīt situāciju pēc SAVIEM uzskatiem un ka viss nepieciešamais VIŅAM JAU IR. Tā ir spēja SAPŅOT un DARBĪBA sapņa izpildes virzienā. Pie tam nav svarīgs sapņa saturs. Cik tas ir liels, vai mazs, vai cik daudz. Pat, ja tas pašlaik izskatās fantastiski un izpildīt to liekas nereāli. Galvenais, ka tas ir! Tad ir arī VĒLĒŠANĀS (NOLŪKS) to piepildīt, un ir DARBĪBA, lai to darītu. Ja sapnis ir liels, tā izpildi iespējams sadalīt posmos, bet pirmā darbība ir ļoti svarīga. Analoģiski jūs varat regulēt sēdekli, ieslēgt gaismas, skatīties spogulī, pat ielikt atslēgu aizdedzē, bet mašīna nebrauks, kamēr to atslēgu nepagriezīsiet. Sapņa realizācija ir vairāku tehniku un rutīnas darbību rezultāts, kas citu autoru aprakstīts neskaitāmas reizes citos avotos. Jo, lai piepildītu sapni, mums jānonāk līdz pašu apziņa par to, kur mēs esam pašlaik un kur mēs gribam būt, jo kā gan citādi mēs uzzināsim, ka esam sasnieguši mērķi un ko mēs sajutīsim, to sasniedzot? Kas mums ir jau tagad un kas būtu nepieciešams, lai to sasniegtu? Kur meklēt to, kas trūkst? Vienalga, cik liels ir sapnis. Ceļu pie tā realizācijas var dalīt pa posmiem, bet tik un tā viens posms būs obligāti PIRMAIS. Un tas gaidīs JŪSU DARBĪBU. Ceļā pie mērķa jūs arī paši mainīsieties (fakts) un tas, savukārt, radīs jaunu sapni, kas nomainīs esošo, par to nav jāuztraucas, tas ir dabiski un tā tas jādara, jo savādāk nākamo sapņu trūkums veidos apātiju un „iekšējo tukšumu”. Priekš kam kaut ko darīt, ja viss ir sasniegts? Tad pēc zināma daudzuma šādu ciklu, jūs atskatīsieties atpakaļ un, iespējams, padomāsiet: „Cik tas bija viegli! Ko es gaidīju tik daudz gadu?”
Tagad par izejām:
Ja sapnis ir parādījies, bet ir ļoti spēcīgas šaubu bremzes, slinkums, nevēlēšanās neko darīt, bailes, ka neizdosies, negatīva iepriekšēja pieredze un tā tālāk. Tad būt labi ieskatīties šī resursa nodaļā par cilvēciskām attiecībām. Konkrēti, pielikumos par metodikām. Kā arī būtu labi atcerēties vienkāršas patiesības: „Ceļu pārvarēs tikai tas, kas jau iet”, „Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara” un tā tālāk.
11.05.2010
Komentāri: