MŪSU PRĀTS – MŪSU DRAUGS UN IENAIDNIEKS

Cilvēks atšķiras no dzīvniekiem pirmām kārtām ar to, ka viņam ir domājošs prāts. Evolūcija mums devusi domājošu prātu vai nu par kaut kādiem mūsu nopelniem, vai arī par grēkiem. Jā, protams, domājošs prāts ir neapšaubāma progresa pazīme, tas ir solis augšup pa evolūcijas kāpnēm. Tikai cilvēks vēl nav nonācis līdz tam svētīgajam evolūcijas pakāpienam, kad prāts patiešām kļūst par viņa draugu. Mēs vēl neesam iemācījušies izmantot savu prātu tā, kā to no mums vēlas Daba.

Cilvēks atšķiras no dzīvniekiem pirmām kārtām ar to, ka viņam ir domājošs prāts. Evolūcija mums devusi domājošu prātu vai nu par kaut kādiem mūsu nopelniem, vai arī par grēkiem. Jā, protams, domājošs prāts ir neapšaubāma progresa pazīme, tas ir solis augšup pa evolūcijas kāpnēm. Tikai cilvēks vēl nav nonācis līdz tam svētīgajam evolūcijas pakāpienam, kad prāts patiešām kļūst par viņa draugu. Mēs vēl neesam iemācījušies izmantot savu prātu tā, kā to no mums vēlas Daba. Un šajā ziņā esam līdzīgi mazam bērnam, kuram atļauj parotaļāties ar sarežģītu tehnisku ierīci, tādu kā, piemēram, tālrunis. Bērns vēl nezina, cik daudz labuma viņš varētu gūt no šīs ierīces, un padara to nekam nederīgu, izjaucot pa daļām un dažas detaļas salaužot. Tāpat ar savu prātu rīkojas arī cilvēks – viņš vēl nezina, cik precīzs un brīnumains ir šis mehānisms, cik daudz labuma var no tā iegūt, – un izmanto to nevis savā labā, bet gan kaitējot sev.


Lai izmantotu prātu savā labā, jākļūst par sava prāta saimnieku. Pagaidām vēl lielākā ļaužu daļa ļauj savam prātam saimniekot tā, kā tam gribas. Atrodotiespilnīgā prāta pakļautībā, viņi zaudē varu pār sevi un savu dzīvi.


Pamēģiniet pakontrolēt, ar ko aizņemts jūsu prāts -kaut vai šajā mirklī. Jūs konstatēsit, ka tas ķeras pie visa, kas nokļūst tā uztveres laukā, pārlec no viena priekšmeta uz citu un rada jūsu galvā pilnīgu jucekli, bet jums patiesi svarīgas problēmas netiek risinātas. Prāts negrib risināt problēmas – tas vēlas nodarboties ar tukšu ķerstīšanos pie visa apkārtesošā. Un jūs prātam izdabājat, jo necenšaties to disciplinēt un saukt pie klusuma un mierīguma.


Jebkuras domas ielido jūsu galvā kā vien vēlas. Un jūs domājat par to, kā pabarot ģimeni, kā nopelnīt naudu, kā nopirkt kādas lietas, kā paveikt darbu, kā nopietni parūpēties par savu veselību, un visam šim jūklim pievienojas nožēla par pagātni, bailes par nākotni, šaubas, vilšanās, pārestības un vēl daudz citu savienojamu un nesavienojamu jūtu. Un visas domas un jūtas auļo, rosās, nomaina cita citu, tikai jums no tā nav nekāda labuma. Domas un jūtas jums nepiedāvā jūsu problēmu risinājumus – tās pavisam nelietderīgi aizņem jūsu tukšo galvu. Gluži otrādi -jo vairāk auļo un rosās domas un jūtas, jo tālāk jūs esat no savu problēmu īstā risinājuma. Tukša domu pļāpāšana jūsu galvā nomāc īstenības balsi – tās īstenības, kas vienmēr dzīvo jūsu būtības dzīlēs un ir gatava dot atbildes uz visiem jūsu jautājumiem. Gatava -ja arī jūs būsit gatavs šīs atbildes saklausīt.


Ja jūs aizvērsit acis un apgūsit koncentrētas apceres mākslu, – tukšās auļojošās domas aizies, bet to vietā no jūsu būtības dziļumiem atnāks īstās atbildes uz jūsu jautājumiem, īstie jūsu problēmu risinājumi. Jo bez auļojoša nemierīga prāta katram no mums ir Saprāts – dabas dota dziļa gudrība. Tas pats cilvēka iekšējais dziednieks, kurš zina zāles visām mūsu kaitēm un problēmām. Bet auļojošais virspusējais prāts neļauj šim Saprātam pasacīt ne vārda. Saprāts to vien gaida, kad mēs nomierināsimies un beidzot to sadzirdēsim. Sadzirdēsim, lai izprastu lietu īsto būtību. Sadzirdēsim, lai saskatītu savu problēmu sakni un to risinājumus. Sadzirdēsim, lai kļūtu veseli.


Paraugieties uz Dabu – uz jebkuru dabas parādību. Daba ir mierīga un dižena, tā vienmēr ir tāda -pat tad, kad jūrā vai uz sauszemes plosās viesuļvētra, pat tad, kad lietus gāž straumēm un apkārtni satricina pērkona dārdi. Tajā visā jūtams diženums un miers. Un arī spēks.


Cilvēks – dabas bērns – civilizācijas procesā kļuvis tās, proti, dabas, pretmets. Viņa uzvedībā nav spēka, nav varenības – toties ir milzīgs daudzums rosīšanās un nemiera.


Apgūt meditācijas mākslu nozīmē piemēroties Dabai ar tās varenību, spēku, ar tās mieru. Bet Daba vienmēr ir vesela – tā nekad neslimo. Apgūt meditācijas mākslu nozīmē kļūt vienotam ar lielo, vareno, mierīgo un veselo Dabu. Tas nozīmē pašam kļūt tādam kā Daba – lielam, varenam, mierīgam un veselam.


Kā nomierināt prātu un dot vārdu Saprātam?


Reiz es sēdēju okeāna krastā. Mani plosīja šaubas un bailes, galvā rosījās domas par savas dzīves tukšumu un bezjēdzību. Bet tad okeāns novērsa manu uzmanību no manis paša, no tukša, bezjēdzīga domu virpuļa – es pavēros uz okeānu, iekļuvu ar skatienu tā dziļumos un ieraudzīju, šķiet, pašu tā dvēseli. Un šī dvēsele, okeāna dvēsele, man sacīja: “Manī ir tikai dziļums un miers. Bet šļakatas manā virspusē -tas ir tas, kas atnāk un aiziet. Tavas dvēseles dziļums un miers – lūk, tas, kas ir patiesi tavs, tas, kas paliek vienmēr.”


Un es uzreiz sajutu dziļumu un mieru, kas arī ir mana īstā būtība. Šī bezgalīgā miera telpa manī ir tas, kas es īstenībā esmu. Bet manas bailes, šaubas un uztraukumi ir tikai šļakatas uz okeāna virsmas, tās atnāk un aiziet. Tās aizies. Aizies, lai atbrīvotu vietu manam īstajam Es, kas pateiks man savu dziedinošo vārdu.


Izmisums un slimība iestūma mani apskaidrojošās meditācijas stāvoklī. Izmisušais prāts bija noguris no savas neauglīgās mētāšanās un plosīšanās – un apklusa, okeāna varenības uzveikts. Es apturēju savu prātu – lai dotu vārdu Saprātam. Okeāna dvēsele man palīdzēja to izdarīt.


Šo stāvokli var sasniegt arī apzināti. Ja prāts trako un negrib rimties, to var apmānīt un piespiest kļūt rāmam. Apmānīt var, nodarbinot ar ko citu.


Bezdibeņa malā Es stāvu.
Ar muguru pret to.
Šaubu stīgas Dvēselē neietrīcas.


Tā ir XVI gadsimta haiku. Vai jūtat, kā dažas rindiņas sastindzina prātu? Prāts aiziet – atnāk Saprāts, visaptverošs, visu uztverošs. Atnāk stāvoklis – domu un attiecīgā brīža nemierīgo jūtu vietā.


Šo stāvokli pazīst tas, kurš ir stāvējis bezdibeņa malā. Es to pazīstu, jo sajutu bezdibeni ar muguru. Apmāniet savu prātu, neļaujiet tam šaubīties! Un jūs iemantosit visus atveseļošanās labumus. Un izdzīvosit jebkura bezdibeņa malā.


Kacudzo Niši – Dvēseles attīrīšana


11.02.2006

Komentāri:

 antons  19:48:41 02.02.2012
10.34.19.118

Jā, meditacijā slēpjas kaut kas neizskaidrojams. Katram gadijumam man,

pēc izgstošiem seansiem ,izdevās atgūt veselību /sirds aritmija/ un savos 78 gados justie daudz labāk, kā man bija 50 g. jaunam. Te galvenais rast ticību, ka Tu spēj pārvaldīt savu ķermeni un tad smagākajos brīžos nebūs jameklē tabletes.

 ēna,   14:34:21 15.02.2006 
Paldies, ļoti svarīgs raksts!

 mb, utopia,   14:55:10 14.02.2006 
:) prieks par tevi! pie dabas esot šadus mirkļus piedzivot ir ipashi; nonakot kontakta ar māti Zemi un maisam gals vaļā:)

 utopia, mb  14:49:00 14.02.2006 
Dienai un laikam nav nozīmes, nav atkārtošanās. Reizēm tas var notikt divreiz dienā, un var arī paiet vairākas nedēļas bez šādas 'pauzes' fiksēšanas, tas gan neizslēdz iespēju, ka tā ir bijusi, ņemot vērā, ka es to uztveru kā parastu, ikdienišķu parādību.

Es to nesaucu par meditāciju, tāpēc, ka man šķiet, ka vienreiz, baudot dabas skaistumu mežā, izjutu, ko sniedz patiesa meditācija/apskaidrība - tās bija tik spēcīgas sajūtas, ka tām nav pielīdzināms nekas cits manā mūžā pieredzētais. Toreiz šī apskaidrība arī nāca pati no sevis, man nebija nekāda nolūka...varbūt tieši bailes, ka vairs nespēšu sasniegt un izjust tik augstu stāvokli, man liedz kaut ko tamlīdzīgu piedzīvot vēlreiz.

Tas stāvoklis, ko es saucu par patiesu meditāciju/apskaidrību, pie manis atnāca aukstā, saulainā ziemas dienā, kad saulē mirdzēji apsarmojuši koki un visās varavīksnes krāsās laistījās nesen uzsnigušais sniegs. Katrā saulainā ziemas dienā mana sirds pukst straujāk :)

 Eze, utopija, mb  14:16:22 14.02.2006 
pieļauju, ka pāris reizes dienā būtu normāli, ne? ;)

 mb, utopia,   14:02:10 14.02.2006 
kādā dienas laikā tas notiek, vai atkartojas viens un tas pats laiks vai pilnigi nejauši izvēlēts?

 utopia, mb  13:53:43 14.02.2006 
Šāds stāvoklis gandrīz vienmēr atnāk pats no sevis - es it kā pēkšņi jūtu, ka man vajag iegremdēties mierā un klusumā, un, ne mirkli nešauboties un nevilcinoties, tas arī notiek.

Agrāk ar mani tā notika bieži, acīmredzot tāpēc, ka bija aktīvāka un nemierīgāka dzīve, daudz pārdzīvojumu un stresa. Cik sevi atceros, tad man vienmēr bijušas šādas 'pauzes'.

Tagad mācos šajā stāvoklī iegremdēties apzināti, bet, šķiet, ka, darot to apzināti, šis process ir seklāks, kaut kādas attālas un abstraktas domas tomēr galvā kūļājas. Turklāt bieži ir tāda sajūta, ka nemaz nevajag censties sasniegt šo stāvokli, ka tas šobrīd nav nepieciešams, ka prātu nevajag 'atdzesēt'.

 utopia, Eze  13:44:38 14.02.2006 
Es nupat atkal atgriezos no pastaigas svaigā gaisā, kuras galamērķis bija apcerīga pasēdēšana uz mucas :) Es jau baidījos, ka, dodoties ar skaidru mērķi un pūloties sasniegt īpašu meditatīvu stāvokli, nekas neizdosies, tomēr arī šodien izdevās kaut uz pāris minūtēm iegrimt mierā un harmonijā.

 mb, utopia  11:38:19 14.02.2006 
vai tas sākās pats no sevis? vai pēc kāda eksperimenta ar apziņu?

 Eze, mb, utopia  11:17:04 14.02.2006 
es jau nezinu, bet pieņemu, kā tās durvis ir priekšā, tikai mēs pēkšņi nogriežamies - T-veida krustojums īpaši spītīgajiem, ne? :)))
par to mucu man arī patīk :) mucas vispār ir kaut kas īpašs garīgajā dzīvē, ne? :))

 utopia, Eze  11:04:09 14.02.2006 
To stāvokli tik tiešām var raksturot kā filmas stopkadru (still) - pēkšņi viss apstājas, ir sastindzis attēls - tas, ko es tajā brīdī redzu, - un nav nekā cita. Turklāt es varu skatīties (tā nav koncentrēšanās, nav nekādas piepūles) uz jebko, tomēr kustība manā acu priekšā šo stāvokli var padarīt seklāku un īsāku. Aizvakar gan šī pauze iestājās, sēžot uz mucas un skatoties uz tālumā braucošām mašīnām :)

Tajā brīdī nav domu, vienīgi brīžiem - parasti ieejot šādā stāvoklī - ir tāda kā domu atblāzma par to, cik šāds stāvoklis ir nepierasts, nošķirts no ierastā ikdienas ritma, kluss un mierīgs.

Es domāju, ka daudzi pazīst līdzīgas sajūtas, bet varbūt tās tiek uztvertas kā kaut kas pavisam ikdienišķs, tāpēc netiek piefiksētas.

 mb, Eze  11:02:48 14.02.2006 
mjaa, taas durvis slepjas ... un kā viņas pamanīt? kreisajā ceļa pusē vai labajā?;-)

 Eze, mb  09:24:15 14.02.2006 
klau, ja Uldim ir tendence meditācijas laikā aizsnausties, tad jau labāk guļus, ka nesasitas :))
hi, tas laikam ir tā, it kā paskrietu garām īstajām durvīm :)

 Eze, utopija  09:19:44 14.02.2006 
ei, man patīk tavs jautājums :) es arī gaidīšu kādu atbildi :)
un tu gribi teikt, ka tās pauzes laikā neko nefiksē? jeb tieši otrādi - bez domām, bet piefiksē visas norises.
Vai pauze varētu nozīmēt - šeit un tagad? vai tieši nē?

 mb, uldi  09:13:37 14.02.2006 
nu taks nevajag meditēt guļus;-)

 utopia,   07:00:37 14.02.2006 
Varbūt kādam ir līdzīga pieredze - reizēm mans prāts atslēdzas it kā pats no sevis, bez maniem centieniem. Es to skaidroju kā prāta aizsargreakciju, kā izvairīšanos no 'pārkaršanas'. Parasti tas notiek tad, kad esmu iegrimis dziļās pārdomās vai vienkārši prāts ir ļoti nemierīgs, cilā visādus notikumus un fantāzijas. Tad pienāk tāds brīdis, kad gribas no tā visai aizbēgt, gribas klusumu, mieru, harmoniju. Tad man atliek vien skatīties kādā punktā, prāts pats atslēdzas, nav nekādu domu, taču arī nav arī nekādu īpašu izjūtu, nav pacēluma, nav apskaidrības.

Tāpēc es to nesaucu par meditāciju, bet gan par transu. Man gribas ticēt, ka meditācija sniedz kaut ko vairāk, turklāt meditācijai laikam vajadzētu būt ilgstošākai. Šis 'transa' stāvoklis rada sajūtu, ka dzīve ir videokasete un kāds tajā brīdī ir nospiedis pauzi.

 Uldis, heinaste@balticom.lv  21:45:56 13.02.2006 
Tā ir - no prāta ceļas visas nelaimes:))! Jāiemācās to 'atslēgt'.... Man, pagaidām, tas nav izdevies.
Gandrīz visas reizes, kad esmu meditējis ir beigušās vienādi - esmu saldi aizsnaudies:))