Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu,
Abus divi līdza lūdzu:
No Dieviņa veselības,
No Laimiņas laba mūža.
Lai īsteni izprastu to vareno cīņu, kas pirms tūkstoš gadiem iesākās starp mūsu seno dievestību un viņas apkarotājiem, nākas kaut arī īsu brītiņu aplūkot šīs dievestības saturu un viņas turētājus latviešus.
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu,
Abus divi līdza lūdzu:
No Dieviņa veselības,
No Laimiņas laba mūža.
Lai īsteni izprastu to vareno cīņu, kas pirms tūkstoš gadiem iesākās starp mūsu seno dievestību un viņas apkarotājiem, nākas kaut arī īsu brītiņu aplūkot šīs dievestības saturu un viņas turētājus latviešus.
Jāatzīst, ka nekad nav bijis vieglāk kā tagad pateikt, kas īsti ir savā kodolā mūsu senā dievestība. Mūsu gadsimtenī pasaule un viņas vēsture ir kļuvušas ļoti pārskatāmas. Šī pārredzēšana laikā un izplatībā atļauj saskatīt, ar ko kāda reliģija vai ticējumi savā saturā un veidā atšķīrušies no citiem. Salīdzinošās zinātnes te daudz līdzējušas arī latviešu dievestības izprašanai.
Agrāk domāja, ka Eiropas sentautu reliģiskās apziņas izskaidrošanai pietiek ar tā saukto mitoloģiju, ko kādreiz izgudroja filologi, lai izprastu antīko dzeju. Mitologi toreiz teica, ka sentautu reliģija līdz kristīgās ticības pieņemšanai bijusi tikai mitoloģija, t. i., teiksmaini ieskati par dabu un viņas parādībām. Ar šādu pieeju mēģināja izprast arī tos materiālus, ko sniedza visjaunākā no vēstures zinātnēm – folklora, jo viņas materiāli bija pilni ar dzeju, teiksmām, ticējumiem un burvībām. Pa vecam paradumam mitologi piebalsoja arī teoloģijai un raudzījās uz katru pagānību ka uz pareizās dievatziņas novirzienu, kas izpaudies vientiesīgā Dieva radīto lietu dievināšanā. Bet taisni folkloras dati satricināja šādu mitoloģiju, lai viņas vietā liktu daudzžuburainu ticējumu, ieskatu, ierašu un teiksmu sistēmu, ko var apzīmēt tikai ar vārdu “dievestība”.
Mūsdienu atziņa nu ir tāda, ka visi tautas sacerējumi jeb garamantas izriet no šās senās dievestības vai stāv ar to ciešos sakaros. Visai bieži paši šie sacerējumi ir dievestības pieminekļi, no kuriem izlobāma vienīgi īstā patiesība par to, kas bijusi kādas tautas dievticība priekškristīgos laikos. Apraksti, ko atstājuši par pagānu reliģijām ceļotāji, misionāri un hronisti, labojami un paplašināmi ar tām atziņām, ko par savu dievestību liecinājusi pati tauta savās garamantās.
Vienā ziņā mēs esam laimīga tauta. Labāk nekā kura cita tauta mēs esam saglabājuši tos tautas sacerējumus, ko varam dēvēt par savas dievestības pieminekļiem. Mūsu dainas satur desmitiem tūkstošu dziesmu par Dievu, dievībām un dievestību. Nav nemaz domājams, ka šai pārbagātā materiālā iztrūktu kaut kas, kas mūsu dievestībai bijis kaut cik nozīmīgs, jo nav tādas dzīves puses par kuru dainas nerunātu. Šis apstāklis iztaisno visus tos greizos ieskatus, spriedumus un nevalodas, kas tūkstoš gados krājušies pāri latviešu dievestībai. Latvju dainās ietvertais reliģiskais materiāls ir it kā spēcīgs staru metējs, kas apgaismo latviešu tautas sendzīvi līdz pat viņas dzelmēm. Šai pašā gaismā top arī redzams, kādā radniecībā stāv citas indoeiropiešu tautu reliģiskās sistēmas ar mūsu seno dievestību. Izrādās, ka vecākās indoeiropiešu senreliģijas sastāvdaļas uzglabājušās dainu reliģijā gandrīz savā pirmatnējā veidā pa to laiku, kamēr pārējās indoeiropiešu, teiksim turpmāk vienkāršāk – āriešu, tautās tās ar laiku satumsušās, deformējušās un zaudējušas jēgu.
Ja nu katras reliģijas viducī mēdz atrasties Dievs vai dievības, kas var iejaukties cilvēka likteņos un dzīvē, tad tādas ir bijušas arī mūsu senai dievestībai. Bet šādu dievību, kas varējušas aizdabīgā kārtā kārtot cilvēka mūža un dabas norises, nekad nav bijis tik daudz, cik to bija iedomājušies līdzšinējie mitologi. Viņi katru dzejas personificējumu vai teiksmas antropomorfizējumu jau skaitīja par dievību. Tāpat dievību un dievu godā iekļuva dažādi simboli, zīmes un atribūti, kas šīm dievībām piederēja.
Tagad, kad mums pie rokas neskaitāmi mūsu senās dievestības pieminekļi, varam teikt, ka latvietis griezies ar lūgšanu ņemt dalību viņa dzīves un mūža veidošanā tikai pie trim dzejiski iztēlotām dievībām. Pirmais bijis Dievs, saukts arī par Debesu Tēvu, otrā Māra, saukta par Zemes Māti, un trešā Laima, saukta par Mūža Licēju. Vairāk neviens cits dzejas personificējums vai antropomorfizējums nav pielūgts. Dainas gan apdzied Pērkonu, Sauli, Meteni, Jumi u. d. citus svētku personificējumus un dabas parādības, bet nekad šajās dziesmās nav minēts vārdiņš “lūgt”. Šis vārds lietots, tikai dziedot un runājot par Dievu, Māru un trim Laimām. Lūgšana ir pazīme, kas noder par mērogu latviešu dievību noteikšanai un viņu atsijāšanai no citāda veida teiksmu tēliem.
Pētījumi rāda, ka Dievs sākumā nozīmējis debesi, debess gaismu, nevielisko principu, Māra turpretī – vielisko, bet Laima – Dieva laidumu, likumu.
Ar Dievu kā nemateriālo pasaules principu, Māru kā matēriju un Laimu kā cēlonības personificējumu latvieši bijuši sakaros vismaz četros veidos: lūdzot, daudzinot, zintējot un ziedojot. Visām šīm teurģiskām darbībām, kas dažkārt varējušas izvērsties diezgan svinīgās izdarībās (ceremonijās un kultā), bijis pamatos ieskats, ka cilvēka garīgie spēki zināmos apstākļos var iejaukties Dieva un pasaules uzbūves mehānismā un var virzīt viņa norisi vēlamā virzienā. Latvietis pats sevi turējis par burvi, un to atzinuši arī citi.
Tas apstāklis, ka zintēšanai, ziedojumiem vai citiem teurģiskiem līdzekļiem bijušas zināmas ierastas vai zīmīgas vietas, paviršu vērotāju prātā iztulkots par akmeņu, koku un ūdeņu pielūgšanu. Ja latvietis dziedāja par sauli, mēnesi un zvaigznēm, tad to iedaudzināja par debesu spīdekļu pielūdzēju. Kad viņš labi apgājās ar Zemes Mātei svētītiem dzīvniekiem – zalkti, krupi u. c., tad kristīgie mācītāji viņu padarīja par dzīvnieku dievinātāju. Tā sākās nevalodas, kas ar laiku sagandēja pasaules acīs latviešu dievestību līdz nejēdzībai.
Katrai reliģiskai sistēmai pievienojas vēl ieskati par dvēseles dzīvi. Latvieši ticējuši, ka cilvēks ir trīskārtīgs, t. i., ka viņam ir augums, velis un dvēsele, pie kam velis un dvēsele turpina pastāvēt arī pēc nāves. Dvēsele, cilvēkam mirstot, nonāk pie Dieva, bet velis paliek sakaros ar Māru – Zemes Māti – Veļu Māti.
Pie reliģijas ārējiem veidiem, kā zināms, mēdz pieskaitīt arī svinīgās ierašas, kas parasti pavada godus un gadskārtas svētkus, tāpat arī teiksmas un teikas, kurās iztēlotas nebijušas lietas. Arī Dainu reliģijai netrūkst šādu sastāvdaļu, jo godību un svētku dziesmu ir tūkstošiem.
Visi minētie dainu reliģijas kodola elementi ir tik seni, ka ne vien viņu vārdus, bet arī saturu atrodam citās āriešu tautu senreliģijās, piem., indiešu, grieķu, romiešu, slāvu un ģermāņu. Visām šīm sentautām ir kopīgs vārds Dievam: ind. “dēva”, grieķ. “theos”, rom. “diespiter”, slāv. “djāvol”, ģerm. “tiu”. Tas norāda, ka mūsu vārds Dievs nav kristīgos laikos valodā ienests vārds. Arī Māras vārds un veidols saglabājušies Indijas tāmuļu reliģijā apbrīnojami līdzīgi mūsējiem. [ Richard Frölich. Tamulische Volksreligion. – Leipzig, 1915. Šai tamuļu mātišķai dievībai Mari svētītas ir čūskas, un attēlojumos tā ir kopā ar čūskām.] Ar sagrozītu un aptumšotu nozīmi vecais vārds dzirdams arī slāvu valodā kā Morana, Marcāna [Tā kā Mārai priekškristīgos laikos svinēts piektvakars, tad dažos krievu apvidos tā dēvēta arī par Pjatenka un Pjatņica (S. Maksimovs. Naše dvuverie. – “NOV”, 1885, nr. 21).] un ģerm. “Maar” [E. Mosk. Ģerm. Mvthol., 38. lpp.]. Ir pierādīts, ka, arī ar citiem nosaukumiem apdēvētu, āriešu pirmtauta godājusi kādu zemes, auglības un sievietības dievību, kas arī ārpus āriešiern bijusi pazīstama kā Izīda, Astarte, Kibele [Prof. Art. Drews. Marien-Mithus.]. Mūsu trijas Laimas grieķi pazīst kā trīs parces, rom. – “tria fata”, ģermāņi kā trīs nornes – Urdri, Verdandi un Skuldi.
Salīdzinot mūsu dainu dievestību ar pārējo āriešu sentautu reliģiskiem pieminekļiem, nākas atzīt, ka mēs esam uzglabājuši āriešu pirmtautas reliģiju, tāpat kā valodu, vispirmatnējākā un pilnīgākā veidā. Šo parādību mēdz izskaidrot ar to, ka mēs līdz ar savām radu tautām dzīvojam, senā āriešu pirmdzimtenē, no kurienes ap otro gadu tūkstoti priekš Kristus izceļojušas uz visām debesu pusēm citas āriskās ciltis un tautas. [E. Brastiņš. Latvija, viņas dzīve un kultūra. Sk. nodaļu “Āriešu jeb indoeiropiešu pirmtauta”, 35. lpp.] Vairāk tūkstoš gadus dzīvojot šķirti no savas dzimtenes un citu tautu vidū, aizgājušo tautu senā reliģija pārveidojusies un sajaukusies ar citām. Vistīrākā veidā tai bijis iespējams saglabāties savā dzimtenē – baltu tautu apdzīvotos apvidos.
Tātad mēs, latvieši, varam saukt par savu to dievestību, kuras visvēlākās liecības saglabājušās latvju dainās. Šī dainu reliģija visus kristīgos laikus palikusi kristietības neietekmēta, atskaitot tikai dažus kristīgās ticības vārdus, kas ienākuši valodā un līdz ar to iekļuvuši arī dainās.
Mūsu dievestība ir pieredzējusi tos pašus laikmetus, ko pārdzīvojusi mūsu tauta. Pirmo no tiem mēs varam dēvēt par āriešu sentautas laikmetu no apm. 10000. līdz 2000. g. pr. Kristus. Šai laikā Eiropā, šļūdoņa atbrīvotā zemē, attīstās jauna tauta ar augstu akmens kultūru. Nodibinās arī īpaša dievestība, tāpat kā garīgā un vieliskā kultūra. Tā ir āriešu pirmtauta, kas toreiz ietvēra sevī arī tagadējos latviešus, protams, it kā pumpurā.
Ap otro gadu tūkstoti šai pirmtautai iesākās izceļošana un sadalīšanās, kas turpinās kādus 500 gadus. Uz austrumiem dodas senindi un senpersi, uz dienvidiem izceļo trāķiešu, sengrieķu un vēlāko romnieku ciltis. Uz rietumiem virzās gaili un ģermāņi. Pirmdzimtenei vistuvāk paliek senslāvi, bet vecajās āriešu mājās turpina dzīvot tie paši ārieši, tikai tagad tos sauc jau par aistiem vai neiriem. [Prof. P. Šmits. Ievads baltu filoloģijā. – R,, 1936.]
Aistu laikmetu, kas pastāvējis līdz pat Kristus laiku sākumam, raksturo bronzas kultūra, kuras centrs atrodas Prūsijā. Šim laikmetam beidzoties un dzelzs laikmetam sākoties, aistu sentauta ir sazarojusi daudzās ciltīs, kuras sastāda četras galvenās, aistu valodu grupas. kas pazīstamas zem kopvārdiem prūši, jātvingi, leiši un latvieši.
Šajā otrajā, t. i., aistu jeb senbaltu, laikmetā prūšiem, leišiem un mums latviešiem, bijušas kopīgas visas tās pašas dievestības sastāvdaļas, kas agrāk. Par citām āriešu tautām to vairs nevar teikt. Dievu tāpat sauc leiši Dievas un prūši Daivas. Laima tai pašā vārdā saukta arī pie leišiem un prūšiem. Dieva Māti jeb Māru pie aistiem min 79, g, Tacits. [Tacitus. Germania, 45, lpp.] Aistu sentautas reliģija tikai sīkumos varbūt atšķīrusies no agrākās āriešu pirmtautas dievestības.
Trešajā posmā, t. i., tajā, kad baltu tautas jau sadalījušās leišos, prūšos, latviešos u. c. tautās un ciltīs, senraksti piemin tos pašus dievestības pamatgabalus, ko daudz pilnīgākā veidā pauž nule savāktās dainas.
Tādā kārtā var droši teikt, ka mūsu dievestības kodols ir āriešu pirmtautas radīts, aistu jeb baltu uzturēts un latviešu saglabāts.
Tai laikā, kad sākās baltu tautu piegriešana kristīgai ticībai, prūši, leiši, kurši un latgaļi vēl atradās dziļā savstarpēja kultūras, valodas un asins radniecībā. Arī reliģiskie ieskati bija tik vienādi savā starpā un reizē tik atšķirīgi no apkārt esošām tautām – slāviem, ģermāņiem un ugrosomiem, ka mēs šo baltu tautu piekopto dievestību varam dēvēt par savu. Par savu to varam turēt pēc būtības, pēc izplatības un vēlākiem likteņiem.
Mūsu dievestība savā kodolā, veidā un likteņos ir kaut kas gluži neparasts pasaulē. Savā kodolā tā satur vislielākās dievestīgās atziņas neizplūdušā un nesabojātā veidā. Gars, Matērija un Cēlonība (kauzalitāte) te izteikti simbolos un greznā dzejas valodā, kas tomēr nav aizēnojusi pašu pamatjēgu. Tai pašā laikā senāriešu reliģiskie galvenumi indos, irāņos, slāvos, grieķos un ģermāņos pārveidojušies dažreiz pat līdz nepazīšanai. Kad kristīgā ticība sastapās ar grieķu, romiešu, slāvu un ģermāņu tautu reliģijām, tās bija jau tik tālu zaudējušas savu pirmatnējo jēgu un satvaru, ka kristīgā ticība varēja bez pūlēm tās aizvietot. Grieķu un romiešu daudzdievībā kristietība ierodas kā gaidīta, ilgi meklēta, gnostiķu minēta reforma. Tāpēc šīs tautas to uzņem aktīvi, dodamas atkal tālāk slāviem un ģermāņiem. Pēdējie uzņem kristietību sakumā pasīvi, neizrādot ne sevišķu pieķeršanās prieku, nedz arī karodami tai pretī. Reliģiskā vienaldzība pret savu dievestību te radusies tamdēļ, ka senā ticība šais tautās bija jau izkurtējusi vientiesīgā māņticībā.
Vienīgi balti kristīgas ticības uzmākšanos uzņem naidīgi. Kristīgā ticība šais apgabalos vēl bija nevajadzīga, jo pilnos ziedo senā skaidrībā un augstumā stāvēja no āriešu pirmtautas un aistu sentautas mantotā dievestība, kas no pirmā acu uzmetiena bija daudz skaidrāka un gudrāka nekā mistiskā mācība par nokauto pravieti un cilvēku pestītāju.
Taisni šī baltu tautu aktīvā nostāšanās pretī kristietībai dara visas baltu tautas par reliģiskiem brāļiem, par kuriem mēs, latvieši, varam teikt: mūsu dievestības tūkstošgadīgās aizstāvēšanas brāļi.
tautām bijis tik liels, ka poļiem, krieviem, gotiem un somu tautām Baltija bija kultūras un reliģijas centrs. No šejienes izveda uz visām pusēm ieročus, rotaslietas un paraugus. [Ljubor Niderle. Bit i kuļtura drevņih slavjan. – Praha, 1924.] Brēmenes Ādams (11. gs.), kas pazina baltu zemes, liecina, ka Prūsijas virspilsēta Iedāņi, pie Vislas grīvas, bijusi tai laikā vislielākā un iedzīvotājiem bagātākā pilsēta, kas visā Eiropā ievērojama ar savu bagātību. Dainas arī atceras šos laikus, daudzkārt pieminēdamas Prūšu zemi un Danskavu.
Kā īpatns, sevī noslēdzies kultūras centrs stāv nekustīgi un mierīgi baltu sentauta pārējo sentautu vidū. Tā atgaiņājas pret ārējiem uzbrukumiem, izturas miermīlīgi pret svešiniekiem, bet paliek atturīga, pašpieticīga un lepna iepretī citām tautām.
Balti netaisa vēsturi, ja par vēsturi dēvē pārmaiņas, kas notiek kādā parādībā.
Tie negrozīti un neatlaidīgi glabā savas reiz nodibinātās garīgās un materiālās tradīcijas un sargā savu reiz iedzīvoto zemi. Valoda, ierašas, reliģija negrozītas tiek pārmantotas no paaudzes uz paaudzi un turētas godā. Vēsturē tās tiek ierautas ne savas vainas dēļ. Bet, kad tas bija noticis, tās parādās vēsturē nesalīdzināmi cildenas un varonīgas visās likstās.
Baltu miermīlīgās un kulturāli līdzsvarotās tautas top drīz vien vēsturiskas aprakstīšanas priekšmets, kad tām uzduras kristīgas ticības kūdītas citas apkārtējās tautas. Kristīgās idejas vārda uzbrūk visa Eiropa, bet āriskās dievestības vārdā aizstāvas balti. Var teikt, ka iesākās divu reliģisku ideju tūkstošgadīga cīņa.
16.09.2005
Komentāri:
mazais, 17:01:28 17.10.2005
kāda sarpība kas esi......visi mēs vienādi, ticam vienam dievam, tikai saucam viņu katrs pa savam
(ja viņš vispār ir)
Klauni, 07:14:21 17.09.2005
http://rus.delfi.lv/news/press/vesti/article.php?id=12269654
guga, Aleksandram veel 23:40:42 16.09.2005
Dantes 'Dievishkjajaa komeedijaa'... Maaseena tulkojumaa - Kad dziives celjsh jau bija pusee
nostaigaats, tad attapos es biezaa, tumshaa mezhaa no taisnaa celja nomaldiijies ... vai Bisenieka
tulkojumaa - Bij muuzha gaita tikai pusee speeta, kad atgjidos es mezhaa, tumsas tiitaa, jo taisnaa
taka bija pazaudeeta... un taalaak - es nepateikshu kaa tur iekshaa kljuvu, tik ljoti miegains biju
es, ka gaisa man celjsh un biju izmisumam tuvu... te varens kalns man izaug blaku, paar kura pleciem
saule starus kaisa. Kad elpojushi esam naaves dvaku, shie stari muusu shausmas aaraa sviedrees un
vadiis taisni muus pa katru taku...
guga, Aleksandram 23:16:54 16.09.2005
Nu atvaino, Aleksandr! Laikam jau Tev taisniiba.
Aleksandrs - Gugam, 21:38:56 16.09.2005
Pirmie kristieši uzskatīja sevi par svētiem: „svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki” (Ebr.
3:1), „Jeb vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Ja tad nu jūs esat pasaules tiesneši, vai tad
jūs nebūtu cienīgi iztiesāt vismazākās lietas?” (1 Kor. 6:2), „Jūs sveicina visi svētie, bet sevišķi
tie no ķeizara nama” (Fil.4:22) u.c. tikai tāpēc, ka pieņēma iesvētību no Jēzus Kristus vai
apustuļiem. Principa cilvēks, kas saņem iesvētību potenciāli ir svētais, bet reāli var būt dēmons
vai vājprātīgais. Jebkurā gadījumā smieties par vājprātīgiem ir grēks!!!
guga, P.S. 15:23:42 16.09.2005
Protams, ja shajaa kustiibaa vairums cilveeku saprot, ka tas, ko shajaa gadiijumaa taa sauc, nav
nekaada pashrealizaacija, bet tikai pirmais soliitis lai nostaatos varbuut uz celja, tad jau droshi
vien viss kaartiibaa. Tad taa ir tikai Gunta pasha probleema.
guga, 15:18:08 16.09.2005
Viss kaartiibaa, sirsniigs paldies! Lieta ir, ka manupraat vairumam cilveeku, kas patieshaam iet
gariigu celju, vajag reaalu pashrealizaaciju ne pashrealizaaciju, ko tikai taa sauc, bet kas
patiesiibaa taada nav. Un ja cilveeks maacaas un ciinaas, gan jau arii visas sveetiibas buus, kas
vajadziigas, ja vinjsh buus gana uzciitiigs, un satiks vinjsh tos skolotaajus, kurus vinjam vajag un
sastaps taas maaciibas, kuras vinjam vajag. Es vismaz par to neshaubos. Bet padeviigam kalpam es gan
ieteiktu vispirms atveseljot pasham sevi un tad jau arii taa labveeliigaa ietekme uz paareejo
sabiedriibu buus pati no sevis. Jo labveeliigai ietekmei nevajag baazt virsuu kaadu maaciibu, ja taa
ir patiesi labveeliiga. Vinja izplatiisies pati no sevis kaa smarzha no zieda, visur, kur taads
cilveeks ies. Zieds tachu neprasa, vai tam smarzhot vai nesmarzhot, buut skaistam vai nebuut. Vinjsh
vienkaarshi ir. Un zieds nevienam arii neliek pienjemt neskaadas maaciibas kaa savas smarzhoshanas
nosaciijumu. Tas ir tieshi kaa tajaa pashaa Sudzuki liidziibaa par tiltu, ko jau kaadreiz te
mineeju. Tilts staav tur, kur vinjsh staav un, kas grib, var paariet paar to, bet tas nelielaas un
neprasa nevienam staveet tur vai nee un arii neuzbaazhaas nevienam.
Guntis Strautnieks, guntis.str@mail.ru 12:48:43 16.09.2005
GUGA - musu viduu ir tads teiciens: Sapuvis abols sagandee ari citus aabolus/SJ viss notiek otraadi
- veesels aabols ari citus atjauno.....Tas noziimee to - ka musu iespeejas ir milziigas - lai
atjaunotu un atveseljotu sho 'slimo sabiedriibu' un ari Jusu padevigais kalps vel sheit visiem tikai
to labaako... Bet mees varam tikai rakstiit par SJ - ar varu Pashrealizaciju nevienam mees nelejam
mutee :)
Kaa saka - Dieva Taisniiba un Milestiiba pati atrod savus celjus kaa izpausties - mees esma tikai
kanaali Dieva Rokaas...lai caur mums straaadaa Dieva Visurcaurpluustooshaa Milestibas un Piedoshanas
Energija jeb Svetais Gars !
Guga, Guntim P.S. 12:40:28 16.09.2005
Un shaads cilveeka iespeejamo pilno potenciaalu realizeejis cilveeks ir mums tepat pieejams, bet
mees muljkji stuurgalviigi negribam no Tevis taadu pilniibas staavokli pienjemt kaa Tavu
zheelastiibu:)))... Vot stulbenju bars.
guga, Gunti 12:38:29 16.09.2005
Jaa, jaa Gunti, un Tev arii taa pashrealizaacija ir jau - pilniiga pazemiiba, pilniiga visu lietu
uztvershana kaadas taas ir, pilniigs savtiibas sajuutas truukums un pilniiga gudriiba:))).
Guntis Strautnieks, guntis.str@mail.ru 12:12:37 16.09.2005
Tad labaakais piemer ir BUDA - kasd sasniedza pats saviem speekiem Pashrealizaciju - jo pati Adi
Shakti Vinju sveetiija - un to personiigi iedeva !
guga, Guntim 12:11:02 16.09.2005
Taa jau tas laikam buutu - jautaajums tikai par to, ko ar to vaardu apziimee un saprot.
Pashrealizaacija pats par sevi ir Austrumu religjiju - hinduisma, budisma, dzhainisma, sikhisma
termins. Pashrealizaacija kaa to saprot Austrumos ir pilniibas staavoklis, Gunti. Pilniiga
cilveeciskaa potenciaala realizaacija un pilniiga dziive gaismaa, jebkuras tumsas izdziishana un
visu 5 pamata negatiivo kvalitaashu paarveidoshana savos pretstatos - tiirajaas iipashiibaas.
Lepniibas par pazemiibu, agresijas par vienaadas attieksmes pret visiem gudriibu, nezinaashanas par
tiiraa spogulja gudriibu, kad cilveeciskais praats vairs nekar klaat birkas lietaam, bet tiiraa
veidaa atspoguljo taas, kaadas taas ir; kaisliibas par tiiru empaatiju pret visiem un tiiraa
skaistuma principa realizaaciju, skaudiibas un piesavinaashanaas tieksmju par apzinju, ka
patiesiibaa shajaa pasaulee mums nekas nepieder utt.
Austrumos taapat uzskata, ka cilveeks gluzhi pats ar saviem speekiem to nevar sasniegt, ka ir
vajadziiga sveetiiba tam, lai gan sveetiiba nekad nenaaks, bez cilveka pasha apziniigas piepuules to
sasniegt.
guga, Jonai 11:42:04 16.09.2005
Pa lielam tieshi taapat kaa jebkuras citas religjijas sekotaaji. Cilveeki ir cilveeki, lielaakoties
vinji nebuut pashi paaraak neseko taam maaciibaam, kuras sludina, vai kuru piekriteeji vinji ir
tiiri intelektuaali, emocionaali, savas dzimtas vai naacijas tradiiciju deelj, vai veel kaada icita
emesla deelj.
Guntis Strautnieks, guntis.str@mail.ru 11:24:44 16.09.2005
Ari taa saucamaa 'karma joga' ir tikai neliels solis cilveeka gariigajaa izaugsmee.....Ists gara
Varonjdarbs ir sasniegt Pashrealizaciju !
Jona, Guntis 10:59:57 16.09.2005
T.s. kristieši ir diapazonā no masu slepkavas Buša līdz mātei Terēzai. :)
Guntis Strautnieks, guntis.str@mail.ru 10:45:42 16.09.2005
Kristieshus nevajaadzeetu jaukt kopaa ar Jeezu Kristu :)
Jona, 10:34:12 16.09.2005
Nu lūk, vēl mazliet, un vienā jaukā dienā gaišākie kristieši un gaišākie dievturi sapratīs un atzīs,
ka :
senie balti pazina Tēvu, kad VD senjūdu mežoņi vēl ne projektā nebija,
JK un Dainas ir principā viens un tas pats,
ka krustneši nenesa vis kristietību, bet sātanismu ar Kristus birku;
ka ir principā muļkīgi pretstatīt Dieva Mācību (senbaltu relģiju) Dieva Dēla Mācībai (kristietība)
:))