Mūs uztrauc dzīve, politika, ekonomiskais stāvoklis, šausmas,
nežēlība un bēdas, kas pastāv pasaulē un arī mūsos pašos, un tā
rezultātā mēs apzināmies, cik stipras ir nosacītības važas, kas mūs aiztur.
Ko gan mums darīt? Vai samierināties ar šo trauksmi un dzīvot ar to, kā
dara vairākums no mums, pierast pie tās kā pierod pie sāpēm krustos?
Vai arī paaugstināt to?
Mūs uztrauc dzīve, politika, ekonomiskais stāvoklis, šausmas,
nežēlība un bēdas, kas pastāv pasaulē un arī mūsos pašos, un tā
rezultātā mēs apzināmies, cik stipras ir nosacītības važas, kas mūs aiztur.
Ko gan mums darīt? Vai samierināties ar šo trauksmi un dzīvot ar to, kā
dara vairākums no mums, pierast pie tās kā pierod pie sāpēm krustos?
Vai arī paaugstināt to?
Visi mēs sliecamies samierināties ar tādām lietām, pierast tām,
vainot to esamībā apstākļus. „Ak, ja apstākļi būtu labvēlīgi, es būtu
citāds” , mēs sakām: „ Dodiet man iespēju un es sevi īstenošu” vai „Mani
nospiež visa šī netaisnība” – mēs sakām, vienmēr uzveļot atbildību par
mūsu bēdīgo stāvokli uz citu pleciem, uz vidi vai ekonomisko stāvokli.
Ja cilvēks samierinās ar savu bēdīgo stāvokli, viņa prāts kļūst truls.
Līdzīgā veidā cilvēks var tikt ļoti pierast pie apkārtējā skaistuma, ka
pārstāj to ievērot. Cilvēks kļūst vienaldzīgs, ciets, bezsirdīgs, un viņa prāts
paliek arvien trulāks. Ja mēs nepierodam pie savām nelaimēm, tad
cenšamies aizbēgt no tām, lietojot narkotikas, pievienojoties kādai
politiskajai grupai, kliedzam, rakstām, ejam uz futbola spēli vai baznīcu,
vai arī atrodam visādas citas izklaides.
Kāpēc notiek tā, ka mēs bēgam no patiesiem faktiem? Mēs baidāmies
nāves, – es vienkārši ņemu to kā piemēru. Mēs izdomājam visādas teorijas,
cerības, ticības, lai aizbēgtu no nāves, taču fakts paliek. Lai saprastu kādu
faktu, mums tas jāaplūko nevis jābēg no tā. Vairums no mums izjūt bailes
dzīves priekšā, tāpat kā nāves priekšā. Mēs baidāmies par savu ģimeni,
baidāmies no sabiedrības viedokļa, baidāmies zaudēt darbu, stāvokli un
simtiem citu lietu. Tas ir vienkāršs fakts, ka mēs vispār baidāmies – ne
tas, ka mēs baidāmies no šī vai tā. Kāpēc gan mums nepieņemt šo faktu
aci pret aci?
Jūs varat sastapt faktu aci pret aci tikai tagadnē, taču, ja jūs nekad
neļaujat tam būt tagadnē, jo visu laiku bēgat no tā, jūs nekad nevarēsit ar
to sastapties, un, tā kā jūs kultivējat veselu bēgšanas veidu sistēmu, jūs
esat šī bēgšanas paraduma gūstā.
Ja jūs esat pietiekami uztverīgi un nopietni, tad jūs ne tikai
apzinaties savu nosacītību, bet arī apzinaties briesmas, kas ir tās sekas –
nežēlību un naidu, ko tā izraisa. Tad kāpēc, redzot savas nosacītības
briesmas, jūs nerīkojaties? Ja jūs redzētu, ka jūsu sabiedrībai draud
nacionālisma briesmas, vai jūs nerīkotos?
Atbilde ir viena – jūs neredzat. Pielietojot intelektuālu analīzi, jūs
varbūt arī redzat, ka nacionālisms ved uz pašiznīcību, taču šajā
redzējumā nebūs emocionālā faktora. Tikai tad, kad
klātesošs ir emocionālais faktors, jūs atdzīvojaties, kļūstat aktīvs.
Savukārt, ja jūs redzat savas nosacītības briesmas tikai intelektuāla
priekšstata līmenī, tad arī jūs neko neuzsāksiet tās sakarā. Ja briesmas
uztver tikai kā ideju, rodas konflikts starp ideju un darbību, un šis
konflikts aprij jūsu enerģiju. Tikai tad jūs redzat savu nosacītību un tās
briesmas vienlaikus, – gluži kā jūs redzētu aizu savā priekšā, – tad jūs
rīkojaties. Tādā veidā notiek rīcība.
Vairums no mums virzās pa dzīvi, nepievēršot pietiekami daudz
uzmanības, neapdomīgi reaģējot atbilstoši videi, kurā mēs tikām
audzināti, un tādas reakcijas rada tikai tālāku atkarību, tālāku
nosacītību; taču tajā brīdī, kad jūs visu uzmanību veltāt savai nosacītībai,
jūs redzat, ka esat pilnībā brīvi no pagātnes, ka tā pati no jums atkrīt.
Džidu Krišnamurti
Brīvība no zināmā
13.04.2011
Komentāri: