Par patiesību „tur, ārā”

1.       Sintēzes nogrieznis un zelta punkts


E. Siliņš savā grāmatā „Lielo patiesību meklējumi” izsaka, manuprāt, ģeniālu tēzi – „liela patiesība ir tāda patiesība, kuras pretstats arī ir liela patiesība”.


                Pirmajā mirklī var šķist, ka kaut kas šeit nerīmējas kopā. Kā nu ne – jēdziens „patiess”  zināmā mērā asociējas ar jēdzienu „pareizs”. Pretstats pareizajam ir nepareizais. Vai tad ir iespējams, ka starp pareizo un nepareizo liekama vienlīdzības zīme?


                „Nē, nē! Tās ir muļķības!” iesaucas mūsu domājošais prāts, kurš operē tikai „melns – balts” kategorijās un nespēj aptvert apkārtējās pasaules daudzšķautņainību.

1.       Sintēzes nogrieznis un zelta punkts


E. Siliņš savā grāmatā „Lielo patiesību meklējumi” izsaka, manuprāt, ģeniālu tēzi – „liela patiesība ir tāda patiesība, kuras pretstats arī ir liela patiesība”.


                Pirmajā mirklī var šķist, ka kaut kas šeit nerīmējas kopā. Kā nu ne – jēdziens „patiess”  zināmā mērā asociējas ar jēdzienu „pareizs”. Pretstats pareizajam ir nepareizais. Vai tad ir iespējams, ka starp pareizo un nepareizo liekama vienlīdzības zīme?


                „Nē, nē! Tās ir muļķības!” iesaucas mūsu domājošais prāts, kurš operē tikai „melns – balts” kategorijās un nespēj aptvert apkārtējās pasaules daudzšķautņainību.


                Mēģināsim pamodelēt.


                Izvirzīsim tēzi – viss, kas dzīvē notiek ar cilvēku, ir ļoti svarīgi.


                Tā ir patiesība. Ja man ir iesnas, vai sāp zobs, es nejūtos labi – man tas ir svarīgi. Ja paraugāmies plašāk, ieraugām, ka caur dzīves situācijām cilvēks mācās, viņa apziņa evolucionē. Šādi aug gan cilvēks, gan cilvēces kolektīvā apziņa kopumā. Tas ir ļoti svarīgi.


                Izvirzīsim pretstatu minētajam apgalvojumam, jeb antitēzi – viss, kas dzīvē notiek ar cilvēku ir nesvarīgi.


                Arī tā ir patiesība. Mēs zinām, ka laika gaitā no zemes ir nozuduši veseli kontinenti, dabas kataklizmu rezultātā gājušas bojā pilsētas. Cilvēka dzīvība uz šī fona ir kā niecīgs puteklītis, kurš pat nemaz nav pamanāms Mūžības ritējumā.


                Tā mēs esam ieguvuši divas pretstatus, kuri abi ir patiesi. Atliksim tos kā nogriežņa galapunktus.


 


Notikušais ir svarīgs                                                                                 Notikušais ir nesvarīgs


               |______________________________________________________|


 


                Vai mēs varam atrast uz šī nogriežņa kādu vienu punktu, kurš kā vienīgais ir patiess? Nē! Viss šis nogrieznis Esamībā manifestējas vienlaicīgi. Gan tā galapunkti, gan viss tas, kas atrodas starp galapunktiem, pieder patiesībai. No tēzes un antitēzes mēs esam nonākuši līdz sintēzei. No diviem pretmetiem esam ieguvuši sintēzes nogriezni.


                Šādus sintēzes nogriežņus mēs varam savilkt jo daudz (īstenībā tās ir taisnes, jo katrs galapunkts ir kā bezgalīga tuvošanās izvirzītajam apgalvojumam tā vispilnīgākajā izpausmē. Uzskatāmības labad tomēr šeit un turpmāk tekstā paliksim pie nogriežņiem). Piemēram, cilvēka attīstībā milzīga loma ir vecākiem, Skolotājam. No otras puses, cilvēkam lēmumi ir jāpieņem pilnīgi patstāvīgi. Vai – daba ir sistemātiskuma etalons (var tikai pabrīnīties, cik sistemātiski mainās diennakts cikli un gadalaiki, cik sistemātiska ir sadarbība starp augu un dzīvnieku sugām) un tajā pašā laikā daba ir absolūti spontāna (lietus, mākoņi, vējš, notikumi (konkrētais kaķis noķer konkrēto peli, pieneņpūka iesējas konkrētā vietā) notiek pēkšņi, spontāni, tos kā atsevišķus elementus nevar sasaistīt ar viennozīmīgu konkrētību).


                Tātad – viss nogrieznis manifestējas Esamībā vienlaicīgi un visi punkti uz tā pieder Patiesībai. No tā mēs varam secināt, ka Esamībā neeksistē viennozīmīgi apgalvojumi, jo patiesības punktu uz nogriežņa taču ir bezgalīgi daudz. Taču – interesantais paradokss – šo pasakot, mēs esam izteikuši viennozīmīgu apgalvojumu, kurš, kā mēs tikko atklājām,  nemaz neeksistē! Vai pretruna? Nē. Te atkal ir darīšana ar lielo patiesību pretmetiem. Attālums starp pretmetiem sniedz bezgalīgi daudz situāciju risinājumu iespējas, taču jebkurā situācijā, atkarībā no iesaistītajiem cilvēkiem, apstākļiem, nosacījumiem, u.c. vienmēr būs kāds VIENS „vislabākais” risinājums. Sauksim to par konkrētās situācijas zelta punktu.  Zelta punkts var atrasties jebkurā vietā uz nogriežņa. Piemēram, gadījumā ar bērnu un vecāku lomu, jo mazāks būs bērns, jo tuvāk pirmajam galapunktam (vai pat tieši uz tā) atradīsies zelta punkts. Un otrādi – bērnam augot, vecāku loma arvien samazināsies un zelta punkts pārvietosies otra galapunkta virzienā. Taču vienmēr ir jāpatur prātā, ka zelta punkts ir spēkā tikai konkrētai situācijai un tas nav jāpieņem kā universāla patiesība visiem dzīves gadījumiem.


                Cilvēks savā dzīves gājumā iesaistās situācijās, attiecībās, kas mēdz samudžināties neatšķetināmā jūklī. Dzīves situācijās jāmeklē risinājumi, jāpieņem lēmumi un faktiski cilvēks nemitīgi nodarbojas ar zelta punktu meklēšanu.


                Pievestais modelis ir interesants no vēl viena aspekta. Kā jau atklājām, jebkurš punkts uz sintēzes nogriežņa ir kā notikums, risinājums, lēmums. Pirms notikuma rodas notikumu aizmetnis. Notikuma aizmetnis ir kā spēcīga enerģijas koncentrācija, no kuras tūdaļ, tūdaļ kaut kas izšķilsies, izvērtīsies. Šī enerģija ir aktīva, tā ir kinētiska. Savukārt, sintēzes nogrieznis ir vieta, kur tam notikt, tā ir iespēja kaut kam notikt. Iespēja izpaužas kā liela enerģijas izkliede. Šī enerģija ir pasīva, tā ir potenciāla.


Koncentrācija un izkliede. Kinētika un potencialitāte. Aktīvais un pasīvais. Arī šeit ir pretpoli, kuru abi kopā veido veselumu. Bet tas vēl nav viss.


                Izkliedi, iespēju kaut kam notikt pārstāv sievišķais aspekts, jeb sievišķais pirmsākums. Savukārt, koncentrāciju, aktivitāti pārstāv vīrišķais pirmsākums. Abi kopā veido veselumu. Tas ir līdzīgi kā sakrālajā simbolā, kur redzams aplis ar punktu vidū.


  


 Aplis pārstāv sievišķo aspektu, punkts – vīrišķo.  Analogi kā gadījumā ar sintēzes nogriezni, kur pats nogrieznis ir sievišķais aspekts un punkts – vīrišķais. Ja ir tikai viens no viņiem – notikums nevar izpausties.   


 


2.       Meklē „tur, kur gaišāks”.


Nākošais apskatāmais jautājums būtu – kur tad zelta punkti atrodas un kur cilvēks tos meklē. Jautājuma pirmā daļa it kā jau ir atbildēta – zelta punkti atrodas uz patiesības, jeb pretmetu sintēzes nogriežņa.


Ar jautājuma otru daļu ir sarežģītāk. Cilvēka domājošais prāts parasti nav spējīgs aptvert visu nogriezni, jo kā mēs jau noskaidrojām, tam tuvāka ir operēšana ar savstarpēji izslēdzošām „melns – balts” kategorijām. Domājošais prāts nespēj aptvert sintēzes situāciju, kad nosacīti „balts = melns”.


Lai pamatotu teikto, šeit izdarīsim nelielu iestarpinājumu.


Apskatīsim šo populāro zīmējumu.



Attēls no www.eyetricks.com


 


 


Pateicoties zīmējuma popularitātei, lasītājs jau droši vien zina, ka zīmējumā ieraugāmi divu sieviešu attēli. Tomēr pat zinošam lasītājam pirmajā brīdī ir grūti saskatīt abus attēlus uzreiz. Tā ir mūsu domājošā prāta parastā daba  – darboties tikai diskrētos segmentos. Saskatīt visu kopainu (šajā gadījumā zīmējumā pirmajā mirklī ieraudzīt abas sievietes) prāts nespēj. Pie kam, zīmējuma piemērs ietver tikai divas alternatīvas – veco un jauno sievieti, – sintēzes nogrieznī ietverto alternatīvu skaits ir bezgalīgi liels.


Katrs no mums ir sakrājis zināmu zināšanu daudzumu, kas radies dzīves pieredzes rezultātā.  Kaut kas ir mantots no vecākiem (tai skaitā pārmantotie attiecību / uzvedības modeļi), kaut ko devusi skola un sabiedrība, kaut kas ir izlasīts, vēl kaut kas ir papildināts ar dažādas objektivitātes pakāpes priekšstatiem. Visu šo zināšanu daudzumu mēs varētu nosaukt vienā vārdā – par ZINĀMO.


Zināmais atrodas konkrētā vietā uz sintēzes nogriežņa. Matemātiski to var nosaukt kā sintēzes nogriežņa punktu kopas apakškopu.


Zināmais ir tas, ko konkrētā cilvēka domājošais prāts ir aptvēris un pieņēmis kā patiesību. Un zināmais ir tas, kurā cilvēks (lasi – viņa domājošais prāts) tad arī meklē zelta punktus. Kā tad lai tas meklē šos punktus kaut kur citur, par ko tam nav ne jausmas un ko tas nemaz nespēj aptvert? 


Šeit der atgādināt vienu vecu anekdoti. Onkulis kārtīgā kunga dūšā vakarā kaut ko meklē zem laternas staba.


„Ko tu te meklē?” jautā garāmgājējs.


„Meklēju atslēgas,” onkulis atbild, „pats nezinu, kur tās pazaudēju.”


„Ja jau nezini, kur pazaudēji, kālab meklē tieši šeit?”


„Tāpēc, ka šeit ir gaišāks!”


Šī anekdote ir par mums. Mēs meklējam „tur, kur gaišāks”, nevis tur, kur zelta punkts atrodas. Protams, nav izslēgts, ka tas patiešām atrodas sintēzes nogriežņa mums zināmajā daļā. Tomēr šādi gadījumi gadās reti. Parasti tas ir „tur, ārā” – ārpus zināmā. Cilvēku uzdevums, dzīvojot šeit uz zemes, cita starpā ir nemitīgi paplašināt savu apziņu. Lai to sekmētu, Esamība mūs nemitīgi provocē, piespēlējot situācijas, kurās zelta punkts atrodas pavisam ne tur, kur to ir ērti meklēt.  Piemēram, populārais teiciens „nekad nesaki nekad” ir tieši par to. Pasakot kategorisko „nekad”, mēs automātiski sevi iesprostojam vienā sintēzes nogriežņa punktā un Esamība tūlīt smaidot veido situāciju, lai mūs no šī punkta dabūtu laukā, pierādot, ka var būt arī savādāk. Ja mēs kādu aprunājam (citiem vārdiem sakot, vērtējam, jeb vēl tiešāk – „tiesājam”), jāatceras, ka aprunātājs parasti to dara, izejot no savu šauro priekšstatu pozīcijām. Esamībai tūdaļ ir gatava recepte aprunātāja priekšstatu rāmju paļodzīšanai. Tātad –  „netiesā un tu netiksi tiesāts!”. Priekšstatu rāmju ļodzīšana ir visnotaļ sāpīgs un nepatīkams process. Taču, ja cilvēks savādāk nesaprot, kā tad lai evolūcija paplašina viņa apziņu? 


3.       Meditācija – vārti, kas ved ārpus zināmā.


Lasītājs var iesaukties – bet ko tad darīt?! Mēs visi dzīvojam, balstoties uz zināmo un kas tur slikts? Ja mēs atteiksimies no zināmā, mēs vairs pat savus draugus nepratīsim atpazīt.


Zināmais mums ir nepieciešams. Ļaujot sevī ienākt nezināmajam, mēs neatsakāmies no zināmā.


Sadarbība starp zināmo un nezināmo ir savā veidā alķīmiska. Nezināmais, ienākot zināmajā, atsvaidzina to, piepilda ar jaunu enerģiju, ļaujot tam it kā piedzimt no jauna. Mūsu rīcībā nu ir dzīvs zināmais! Varbūt to pat var saukt par zināšanu. Tas ir kaut kas pretējs tam nedzīvajam zināmajam, kurš nav izjutis nezināmā elpu.


Nedzīvais zināmais mīl dzīvot savās strikti nospraustajās robežās. Tam ir bail tās atvērt un, ja kaut kas iedrošinās šīs robežas pārkāpt, zināmais tūdaļ veic „pasu kontroli”. Ja robežas pārkāpējs ierakstās zināmā ietvaros esošajās paradigmās, pasu kontrole ir izturēta un svešinieks tiek ielaists, kļūstot par daļu no zināmā. Zināmajam patīk šādi augt. Zināmais, kas paaudzies, jūtas vēl varenāks un uzceļ vēl augstāku sētu sev apkārt. Taču, ja robežpārkāpējs zināmā paradigmās nerakstās iekšā, tas tiek atmests kā aplams un nekur nederīgs. Tā notiek arī tad, ja šis pārkāpējs atrodas uz tā paša sintēzes nogriežņa. Kā piemērs šeit kalpo reizēm asās domstarpības starp reliģijām. Brīdī, kad cilvēks ietver savā zināmajā vienas reliģijas dogmas, viņš sevi tik ļoti var tur iespundēt, ka gatavs par ar agresiju vērsties pret citu reliģiju pārstāvjiem (tas pats attiecas uz valsts iekārtu ideoloģijām!). Tas notiek neskatoties uz to, ka dziļākajā būtībā visas reliģijas dažādos punktos (vai segmentos) atrodas un viena sintēzes nogriežņa.


Teiktais varbūt izklausās vienkāršoti un attiecībā uz prāta konstrukcijām kādam tas var izskatīties pēc „tā nu gan tas nenotiek!” Galu galā, katrs sevi uzskata par gana elastīgi domājošu, atvērtu jaunām idejām. Taču mentālās paradigmas ir tikai aisberga redzamā daļa. Aisberga neredzamā daļa ir mūsu emocionālās konstrukcijas, kuras arī pieder pie zināmā. Tas nekas, ka šo konstrukciju saknes meklējamas bērnības traumās, vecāku uzvedības modeļos un tādējādi bieži glabājas kaut kur zemapziņā. Šīs konstrukcijas nosaka mūsu uzvedību, attieksmi pret pasauli un spēlē milzīgu lomu mūsu ikdienas dzīvē.  Esamība – lielais provokators – mēdz šķobīt emocionālās vērtību skalas, liekot cilvēkam nemitīgi iet cauri rāmju ērkšķiem, līdz cilvēks iezaigojas savā patiesajā būtībā.


Vai cilvēks var iesaistīt savā dzīvē nezināmo arī bez Esamības provokācijām? Izrādās, var. Meditācija ir tas instruments, kas domājošo prātu apklusina un reizē ar to nojauc uzceltās barjeras. Kaut uz meditācijas laiku, izzūdot robežām, zināmais sarokojas ar nezināmo un notiek jau minētais alķīmiskais process. Rezultātā cilvēks iegūst jaunas atbildes, jaunu skatījumu uz it kā sen pazīstamām lietām. Šķietamās vērtības izzūd, dodot vietu patiesajām.


Jo meditatīvāks ir cilvēks, jo vieglāk viņam ir piekļūt nezināmajam un, attiecīgi, apzināties visu sintēzes nogriezni. Tādējādi meditatīvam cilvēkam ir vieglāk atrast zelta punktu un tas nozīmē, ka – jo cilvēks ir meditatīvāks, jo viņa rīcība un lēmumi būs vislabākie iespējamie konkrētajā situācijā. Un otrādi – ja cilvēks ir uzvilkts, satraucies, nobijies (emocionālas zināmā konstrukcijas!), jo mazāka iespējamība, ka pieņemtie lēmumi būs pareizi. Galējā situācija ir panika, kad tiek pieņemti bezmaz paši nepareizākie lēmumi.  


 


4.       Skolotājs kā provokators attiecībā uz zināmo.


Turpinājumā būs patiess stāsts, kā skolotājs provocēja savu skolnieku, mēģinot viņu „izdabūt” laukā no zināmā robežām.


 Šo stāstu izstāstīja Swami Devageet atmiņās par savu skolotāju Ošo. Pārstāstīšu to šeit pēc atmiņas un tāpēc, iespējams, kādas detaļas būs pazudušas; ceru, ka vēstījuma būtību izdosies izteikt daudz maz saprotamā veidā.


Kad šis gadījums notika, Devageet vēl nebija Swami, bet darbojās kā Ošo personīgais zobārsts. Ošo bija neilgi kā ar sašķobītu veselību atgriezies no Amerikas, kur pēdējā laika posmā bija vadāts pa dažāda rakstura cietumiem.


Kādu dienu Ošo pasauca Devageet pie sevis un sūdzējās par ļoti stiprām zobu sāpēm.  Devageet izdarīja rentgena uzņēmumu un atrada vainīgo zobu. Tam bija jāiztīra kanāls un Devageet to veiksmīgi izdarīja.


Nākošā dienā Ošo atkal pasauca Devageet un sacīja, ka sāp vēl vairāk.


Devageet veica vēl vienu rentgena uzņēmumu un atklāja, ka blakus zobs ir sācis strutot. Devageet to izrāva un sacīja, ka tagad gan visam vajadzētu būt kārtībā, taču drošības pēc varbūt ir vērts izsaukt vēl kādu speciālistu. Ošo šādu iespēju noraidīja, sacīdams:


„Tu lieliski vari tikt galā, Devageet! Tikai tev kaut kas pietrūkst (angliski tas skan precīzāk: „you are missing something”)”


Devageet paraustīja plecus, nesaprazdams, par ko ir runa.


Nākošā dienā Ošo pasauca Devageet atkal.


„Devageet,” viņš teica, „man ir labāk. Bet kādi septiņdesmit procenti sāpju vēl ir palikuši.”


Devageet veica rentgena uzņēmumu. Kanāls pirmajam sāpošajam zobam bija ideālā kārtībā, arī izrautā zoba saknes vietā vairs no strutojuma nebija ne miņas.


„Viss ir kārtībā, Ošo!” Devageet ar atvieglojumu teica, „tas ir normāli, ka tev vēl sāp, jo smaganas ir sapostītas. Taču pats redzi, ka tev jau sāp mazāk un tuvākajās dienās sāpes mazināsies, līdz pāries pavisam.”


„Bet ja nu nepāries?” Ošo viltīgi jautāja.


„Tā nevar notikt!” Devageet bija pārliecināts, „mēs varam pasaukt vēl kādu speciālistu no pilsētas un tas pateiks to pašu. Sāpēm ir jāpāriet!”


„Nevajag nevienu saukt. Tu pats labi vari tikt galā, tikai you are missing something. Klau, Devageet, es gribu, lai tu man izrauj šo zobu,” un Ošo norādīja uz pirmo salaboto zobu.


„Nē, to nevajag raut!” Devageet iebilda, „tas ir lieliski salabots! Rau, rentgena uzņēmumā ir labi redzams!”


„Tas ir mans zobs, Devageet,” Ošo nelikās ne zinis par Devageet pārliecību, „un ko es gribu, to es ar viņu daru. Tātad, izrauj man šo zobu.”


Smagu sirdi, žēluma pilns par pirms pāris dienām labi padarīto darbu,  Devageet paklausīja un zobu izrāva. Un bija pavisam pārsteigts, ka Ošo viņu pasauca pie sevis vēl arī nākošajā dienā.


„Devageet,” Ošo mierīgi iesāka, „man ir ievērojami labāk – tikai kādi piecdesmit procenti sāpju vairs ir palikuši.”


„Varu atkārtot, ko tev teicu jau pagājušajā reizē,” Devageet piesardzīgi atbildēja, „tas ir dabiski, ka tev vēl sāp. Taču smaganas aizdzīs un tev viss pāries.”


„Bet ja nu nepāries?” Ošo jautāja ar jau pazīstamo viltību.


„Tā nevar būt!” Devageet šoreiz bija uzstājīgs, „sāpēm ir jāpāriet! Ošo, ja tu netici man, nu, izsauksim beidzot speciālistu no pilsētas. Esmu pārliecināts, ka tas pateiks to pašu, ko es!”


„Es tev ticu, Devageet,” Ošo pavisam mierīgi turpināja, „un tāpēc nevajag nevienu saukt. Tu lieliski vari tikt galā. Taču you are missing something. Klau, Devageet, es gribu, lai tu man izrauj vēl šo zobu!” un Ošo norādīja uz vienu no veseliem zobiem.


Devageet neticēja savām acīm.


„Kā!!!” viņš iesaucās, „tas taču ir pilnīgi vesels zobs! Kālab tas jārauj?!”


„Tas ir mans zobs, Devageet. Un ko es gribu, to es ar to daru. Tātad, izrauj man šo zobu! Ja vēlies, es varu tev iedot rakstisku apliecinājumu, ka liku tev to izraut.”


„Nē, Ošo!” Devageet sacīja (un kā vēlāk atzinās, tā ir bijusi pirmā un vienīgā reize, kad nav paklausījis savam skolotājam),  „es nevaru to darīt, jo tas ir vesels zobs. Ja tiešām vēlies no šī zoba šķirties, tad es izsaukšu speciālistu no pilsētas.”


„Vispār jau nevajadzētu nevienu saukt. Tu pats vari tikt galā, tikai you are missing something. Taču, ja vēlies, sauc speciālistu.”


Speciālists no pilsētas, protams, apstiprināja Devageet teikto, ka zobs ir vesels un arī pūlējās Ošo atrunāt no zoba raušanas. Ošo palika pie sava un veselais zobs tika veiksmīgi izrauts.


Tikai pēc daudziem gadiem Devageet saprata, kādu diženu mācību viņam bija sniedzis skolotājs. Protams, kā ārstam Devageet bija pilnīga taisnība. Taču Ošo ar savu rīcību, ziedojot zobus, provocēja Devageet kā ārsta zināmo, no kā, savukārt, pēdējais nebija gatavs iznākt ārpusē. Ārsts bija pieķēries zināmajam un tādējādi zaudēja varēšanu apzināties iespējas visā to daudzšķautņainajā kopumā.     


 


5.       Sistemātiskums un spontanitāte mūsdienu biznesa vadībā.


Kā jau tika minēts raksta sākumā, daba ir reizē ļoti sistemātiska un ļoti spontāna. Sistemātiskums un spontanitāte dabā atrodas uz viena sintēzes nogriežņa, tātad, šie abi pretpoli manifestējas vienlaicīgi.  Iespējams, mēs varam apgalvot, ka tieši sistemātiskums un spontanitāte ir tie divi vienlaicīgi nepieciešamie faktori dzīvības nodrošināšanai.


Kas notiks, ja paliktu tikai sistemātiskums? Tad iestāsies sasalums, zināma pabeigtība un latviešu valodas vārds „pabeigts” (lasi: „pa” + ”beigts”) jau pats par sevi norāda situācijas būtību.


Kas notiks, ja paliktu tikai spontanitāte? Tad iestāsies pilnīgs haoss. Arī haosā dzīvība nav iespējama.


Mūsdienu biznesa vadībā kā pašsaprotama nepieciešamība tiek uztverta kvalitātes sistēmu (vadības sistēmu) esamība uzņēmumā. Šo sistēmu nosacījumi un prasības tiek apkopotas dažādos standartos (ISO, TS) un tiek ieviestas ikdienas darbībā. Ar nosacījumu un prasību palīdzību uzņēmumos tiek mēģināts sistematizēt un paredzēt, ko vien var un varbūt pat nevar.


Mēs jau noskaidrojām, ka sistemātiskums dzīvības pastāvēšanai ir nepieciešams. Taču mēs arī noskaidrojām, pie kā noved pabeigtība, jeb spontanitātes (lasi – radošuma) neesamība.


Spontanitāte ir tas aspekts, ko vadības sistēmas būtu gatavas izkaust. Protams, sistēmu aizstāvji man oponēs, ka nē, nē, tā nemaz nav, sistēmās ir paredzēti nemitīgi uzlabojumi, utt. Nestrīdēšos. Pateikšu tikai divas lietas: 1) vadības sistēmu nepieciešamības propagandēšanas pamatā bez tur esošā racionālā grauda ir arī labi maskēts bizness; 2) šādu birokrātisku procedūru nepieciešamība jau pati par sevi ir kļuvusi par dziļi iesakņojušos paradigmu. 


Atcerēsimies, ka birokrātija spēj nonāvēt jebkuru radošumu.


Neilgi pirms krīzes, kad vēl viss notika uz „urrā!”, man bija tikšanās ar „General Motors” pārstāvjiem. Bija doma, ka varbūt nākotnē varētu veidoties sadarbība un pārstāvji noprezentēja savas vadības sistēmas prasības piegādātājiem. Prasības bija izklāstītas uz vairāk nekā 500 (!) slaidiem. Tur bija sasistematizēts vareni. Un tagad atcerēsimies, kurai autoražošanas kompānijai, krīzei iesakoties, bija vislielākās problēmas turpināt savu darbību. Ja ne valsts palīdzība, „GM” būtu bankrotējusi.


Teiktais nenozīmē, ka uzņēmumos sistēmām nevajag būt. Kā jau runājām, sistēmu neesamība noved pie haosa un arī haosā nav dzīvības. Akcents šeit ir likts uz – „mīļie cilvēki, nenogaliniet radošumu!


 


Nobeiguma vietā


 


Katram mums ir sava pasaules uztvere. Lielākoties mēs dalām pasauli pretpolos – labajā un ļaunajā, baltajā un melnajā. Gudri cilvēki to sauc par dualitāti. Citi gudri cilvēki ir teikuši, ka tieši duālā pasaules uztvere ir cilvēku ciešanu cēlonis.


Sintēzes nogrieznis atceļ jebkuru dualitāti. Viss ir viens!


Vienā populārā cilvēces garadarbā ir tēze, ka pirmie cilvēki tika izdzīti no paradīzes, jo nobaudīja augļus no laba un ļauna atzīšanas koka. Ieklausīsimies – laba un ļauna atzīšanas koks! Kas gan tas cits varētu būt, ja ne jau minētā dualitāte! Norobežojot sevi no nezināmā, cilvēks ir zaudējis paradīzi! Cilvēks turpina meklēt patiesību „tur, kur gaišāks”. Gaisā virmojošais pārmaiņu laiks mudina, ka jāsāk raudzīties „tur, ārā”.


 


Ģirts Ančevskis,
Liepājā,
2009 / 2010 gadu mijā


Raksts nodots žurnāla „Mistērija” rīcībā; žurnāls neiebilst pret publicēšanu interneta vietnēs


02.02.2011

Komentāri:

 Eze  14:50:34 23.02.2011
217.199.113.54

Par ārsta ētiku mūsdienās īpaši jāiestājas - cilvēka orgānu tirdzniecības sakarā (pat, ja pacients kaut ko ir izlēmis pārdot).

 Girts Gugam  12:29:28 23.02.2011
87.110.188.219

Neaizmirsti, ka tā ir Indija, tie ir 80-90 gadi un runa iet tikai par zobiem.

Aknas, nieres vai zarnas gan jau tiešām izpriecu pēc laukā neņemtu.

 Eze  08:20:03 23.02.2011
217.199.114.64

No pazīstama cilvēka pieredzes - veselu zobu var izraut protezēšanas vajadzībām (jāliek pilnā plate, bet daži zobi vēl palikuši un traucē), protams, apspriežoties ar pacientu.

 guga  21:50:05 22.02.2011
62.85.19.217

Parunāju par šo tēmu ar speciālistiem. Speciālisti saka, ka normāls ārsts nekad neizņems cilvēkam veselu orgānu tikai tāpēc, ka 'pacients' to prasa.

 Girts, Gugam  18:54:53 13.02.2011
78.84.88.108

Protams, Tev ir tiesības domāt, ka Devagīts šo stāstu ir izdomājis, neiešu strīdēties. Tieši tāpat kā man ir tiesības būt pārliecinātam - ir sajūtas, kas nemelo - par šī stāsta autentiskumu, 'iz dzīves' nācienu (atzīšos, kad šo stāstu pirms gadiem noklausījos, man tas likās kaut kāds sviests un šo sviestainību sev argumentēju atmēram tāpat, kā tagad Tu). Katram savas tiesības, he, he, he ...:))))))

Attiecībā uz sistēmiskumu un spontanitāti - tas ir patiesi liels jautājums un par to varētu rakstīt/runāt daudz un dikti. Prasme savienot šķietami nesavienojamo ir viens no rādītājiem cilvēka garīgajā ceļā. Tai skaitā būt disciplinētam (sistēmisms) un vienlaicīgi ļauties dzīves rotaļām. Tai skaitā visur meklēt dzelžainu loģiku un vienlaicīgi akceptēt kā patiesas pilnīgi neloģiskas lietas ...

 guga  17:28:56 13.02.2011
62.85.19.217

Attiecībā uz supersistēmisma problēmām ir taču labi zināmas lielu uzņēmumu darbinieku protesta formas, kad protestējot darbinieki ir sākuši dzelžaini turēties pie procedūrām bez atkāpēm. Rezultātā daudzās situācijās darbs sāk bloķēties.

Protams, sistēmas ir vajadzīgas, tāpat kā brīvība vadītājiem (un pat vienkārši atbildīgiem darbiniekiem) sarežģītās situācijās pieņemt lēmumus, kad tas ir nepieciešams, tādus, kā to nosaka situācija, kaut arī tas būtu radikālā pretrunā ar procedūrām.

Kā zināms nupat taču tepat pie mums Latvijā policistiem izdevās apturēt noziegumu tikai tāpēc, ka kāds policists bija rīkojies pretrunā ar regulām.

 guga  20:40:05 11.02.2011
62.85.19.217

Par šo jautājumu vajadzētu paprasīt ārstiem, bet, man šķiet, ka ārsts pēc ētikas principiem nedrīkst pacientam izņemt veselu orgānu tāpat vien, 'zabavi raģi', lai ko arī neprasītu pacients. Gadās taču jukuši cilvēki, tāpēc taču ārsts nedrīkst sākt viņiem griezt ārā orgānus, piemēram, ka kāds tāds savas pa fāzi nobīdīšanās dēļ atnāktu un kaut ko tādu prasītu. Tāpēc domāju visdrīzāk šis Devagīta stāsts ir viņa paša izdomāts (varbūt vēl varētu iedomāties, ka Devagīts savā aklas sekošanas skolotājam fanātismā izrāva veselu zobu, bet domāju, pilnīgi izslēgts, ka to varētu izdarīt ārsts no pilsētas, kas taču nebija nekāds Ošo fans (drīzāk tāds ārsts no pilsētas šādā situācijā, man domāt, varētu izsaukt psihiatriskās palīdzības brigādi).

Ja ārsts drīkstētu izpildīt tādas prasības, tad jau arī, ja kāds gribētu izdarīt pašnāvību, ārstam tas būtu jāatbalsta. Varētu taču teikt, ka viņa ķermenis, ko grib, to dara, bet tā gluži nav - pirmkārt ķermenis nebūt nav neviena paša īpašums, viņi nav to ne pirkuši, ne būvējuši. Tā ir loģiska kļūda apgalvot, ka ķermenis ir kāda paša īpašums.