Vārds šamanis Rietumu pasaules etnoloģiskajā vārdnīcā ir ienācis no Sibīrijas (konkrētāk – evenku valodas) ar krievu valodas starpniecību; etnoloģiskie pētījumi tā izcelsmi saista ar sanskrita vārdu sramana. Antropoloģiskajā literatūrā vārdam šamanis tiek piedāvāti visdažādākie tulkojumi – zinošais; cilvēks, kas strādā ar uguni, dedzinātājs, cilvēks, kas redz tumsā; cilvēks, kas redz ar aizvērtām acīm, bet sramana tiek tulkots kā budistu mūks, askēts, dziļi reliģioza persona u. c. Protams, katrā vietējā kultūrā ir savs specifisks vietējais vārds šamaņa apzīmēšanai, piemēram, taltos ungāriem, ojon vai udujan jakutiem (sahiem), bo mongoļiem, noiadi vai moita sāmiem u. c. (tiesa, par terminu izmantošanas, kā arī to par tulkojuma korektumu autors, nebūdams minēto valodu speciālists, neņemas spriest).
Vārds šamanis Rietumu pasaules etnoloģiskajā vārdnīcā ir ienācis no Sibīrijas (konkrētāk – evenku valodas) ar krievu valodas starpniecību; etnoloģiskie pētījumi tā izcelsmi saista ar sanskrita vārdu sramana. Antropoloģiskajā literatūrā vārdam šamanis tiek piedāvāti visdažādākie tulkojumi – zinošais; cilvēks, kas strādā ar uguni, dedzinātājs, cilvēks, kas redz tumsā; cilvēks, kas redz ar aizvērtām acīm, bet sramana tiek tulkots kā budistu mūks, askēts, dziļi reliģioza persona u. c. Protams, katrā vietējā kultūrā ir savs specifisks vietējais vārds šamaņa apzīmēšanai, piemēram, taltos ungāriem, ojon vai udujan jakutiem (sahiem), bo mongoļiem, noiadi vai moita sāmiem u. c. (tiesa, par terminu izmantošanas, kā arī to par tulkojuma korektumu autors, nebūdams minēto valodu speciālists, neņemas spriest).
Šamanisms ir sena, iespējams, pati senākā cilvēces garīgā prakse; tā pirmsākumi, ja spriež pēc arheoloģiskajiem atradumiem, ir meklējami aptuveni 30 000 gadu tālā pagātnē. Šamanisms ir izplatīts visu kontinentu primitīvajās sabiedrībās (t. i., sabiedrībās ar vienkāršu tehnoloģiju) – kā arhaiskajās, tā mūsdienu; tas tika praktizēts arī Eiropā, taču Baznīca un inkvizīcija to veiksmīgi iznīcināja, un šobrīd Eiropas tradicionālais šamanisms saglabājies galvenokārt tikai Fenoskandijā, bet tā elementi – dažādu tautu folklorā. Tāpat kā jebkura maģiska sistēma1, šamanisms bāzējas uz ticību psihisku Visuma spēku (zinātnes izpratnē – pārdabisku spēku) ietekmei uz fiziskiem notikumiem un šo spēku praktiskas izmantošanas iespējām cilvēka dziedināšanas, pakļaušanas, nogalināšanas u. c. nolūkiem. Taču atbilstoši šamanisma uzskatiem minēto spēku piesaukšana un pielūgšana nav pietiekama maģiskās ietekmes izraisīšanai, – ir nepieciešama šamaņa apziņas būtiska maiņa kā nosacījums iekļūšanai maģisko spēku pasaulē, un šim nolūkam tiek izmantotas dažādas metodes, piemēram, ritmiskas skaņas, kas tiek radītas ar bungām, tamburīnu, ekstātiskas dejas, psihedēliskas vielas u. c. (jāuzsver, ka metožu efektivitāte ir atkarīga no šamaņa psiholoģiskās nostādnes, no iniciācijas radītajām pārmaiņām viņa psihē – citādi jebkurš Rietumu narkomāns automātiski varētu kļūt par šamani). Tātad, kā, definējot šamanismu, raksta amerikāņu antropologs Maikls Harners, šamanis ir vīrietis vai sieviete, kas apzināti, pēc savas gribas maina savu psihes stāvokli kontaktam ar ikdienā neredzamu realitāti, lai iegūtu maģisku spēku un zināšanas, ko izmanto savas kopienas labā [7.]. Tāpēc saistībā ar šamanismu runāt par ticību nav īsti korekti, jo atšķirībā, piemēram, no vairuma kristiešu, kas savu Dievu nekad nav redzējuši un akli tic Tam, pamatojoties vienīgi uz autoritāšu apgalvojumiem un ikdienas (t. s. hilotropās) apziņas robežas nepārsniedzošiem emocionāliem pārdzīvojumiem, šamanis savā neparastajā pasaulē arī iekļūst – vismaz psiholoģiski; uz šamanismu pilnībā attiecināms amerikāņu antropoloģes Florindas Donneres teiktais: “Maģija – tā ir spēja paplašināt savu uztveri, meistarīga uztveres manipulēšana.” [10.] Daudziem Rietumu cilvēkiem, šķiet, ir priekšstats par šamaņa mistisko pārdzīvojumu kā kaut ko līdzīgu dzērumā redzētiem rozā ziloņiem, par kuriem, atmodies no reibuma murgiem, šamanis stāsta līdzcilvēkiem. Iespējams, šādu priekšstatu veidošanos ir ietekmējusi terminu transs, ekstāze u. tml. lietošana šamanismam veltītajā literatūrā, galvu reibinošu deju un psihedēlisko vielu iekļaušana šamanisma metodiskajā arsenālā u. c. Īstenībā šamanim neparastā, mistiskā pasaule ir tikpat pašsaprotami reāla kā mums ikdienas pasaule ar namiem, parkiem, automašīnām, līdzcilvēkiem, un, izkļuvis no tās, viņš nebūt nejūtas kā pamodies – drīzāk gan otrādi. Tātad šamanis nav “kabineta filozofs”, akli ticīgs reliģiskais fanātiķis – viņš ir praktiķis, kas realitāti izzina tieši. Protams, augstāk aprakstītais šamaņa tēls ir ideālais variants, – dažādu šamaņu spējas var būt visai atšķirīgas, un viņu vidū sastopami arī šarlatāni ar demagoga talantu (tiesa, šamaņa profesionālās kļūdas viņam bieži vien draud ar nāvi no kopienas locekļu rokām). Tātad buramvārdu skaitīšana un ārējā atribūtika, tostarp jau minētās zvērādas, maskas, bungu un tamburīnu sišana, nepadara cilvēku par šamani (gluži tāpat kā spalvu rotas uzlikšana galvā latvieti nepadarīs par indiāni) – svarīgs ir iekšējais, apziņas stāvoklis… Līdz ar to ir arī skaidrs, ka no pensionāra vai skolas direktora neviens nepaģērēs lēkāšanu ap ugunskuru bungu rīboņas pavadībā, ja vien viņš pats to neuzskatīs par iedvesmojošu, iztēli rosinošu darbību (respektīvi, buramvārdi, tērps, rituālās dejas, ķermeņa pozas u. c. tiek novērtēti galvenokārt kā šamaņa apziņas ietekmēšanas, nevis dievu pielabināšanas instrumenti).
Šamanis ir nomadiskas (t. i., klejotāju), pagāniskas2 kultūras “produkts”, un savā rituālajā darbībā viņš ir daudz brīvāks, plūstošāks, spontānāks, neformālāks par savu pilsētās nomitinājušos monoteisko (kristiešu, jūdu vai musulmaņu) kolēģi, kura ikdienas pasaule un atbilstoši arī rituālā darbība ir vairāk standartizēta. Pagāniskās domāšanas noteiktā ciešā saikne ar apkārtējo vidi, apziņas maiņas metožu izmantošana, cieša profesionālā iesaiste vietējās kopienas visās dzīvesdarbībās nosaka to, ka šamanisms būtībā ir dzīvesveids: tajā nav iedomājama situācija, kad, ja izsakāmies antropologa Karlosa Kastanedas vārdiem, “zinātnieks, skaisti un gudri aprakstījis pasauli, piecos vakarā dodas uz mājām, lai no tā visa kārtīgi atpūstos.” [11., 163.] Un tomēr atšķirībā, piemēram, no kristiešu vai jūdu garīgā darbinieka šamanis savus darba pienākumus nepilda, ja tā var teikt, pilna laika slodzē, jo pārējā laikā viņš bieži visai smagi fiziski strādā, lai iegūtu iztikas. Tiesa, kopienas labā pildāmo pienākumu šamanim tomēr ir daudz: būdams savas apziņas manipulēšanas meistars un vidutājs starp materiālo un garu pasauli, šamanis dziedina (rūpējoties gan par cilvēku fizisko, gan arī par viņu psihisko/garīgo veselību, kā arī harmonizējot cilvēku savstarpējās attiecības un attiecības ar dabas pasauli), risina kopienas iztikas problēmas (mēģinot, piemēram, izsaukt lietu, pievilināt medību veiksmi u. c.) un nodrošina tās aizsardzību pret ļauniem gariem un burvjiem (vismaz rada ciltsbrāļu prātos šādu pārliecību), uztur kopienas pasaules uzskatu (glabājot mītus, dodot jēgpilnu skaidrojumu kopienas pasaulē notiekošajam), reizēm ir arī tiesnesis un piedalās kopienas politiskajā dzīvē u. tml. Jāpiebilst, ka šamaņa daļējā noslogotība un tātad arī iekļaušanās ikdienas dzīvē būtībā pat pastiprina ap viņu radītās maģiskās auras efektu. Šajā sakarā interesanti pieminēt epizodi no Agatas Kristi romāna, kur varoņi spriež par to, kā padarīt iedarbīgāku izrādes “Makbets” ainu ar raganām:
“Es zinu, kādas tās [raganas] uztaisītu, ja būtu režisors.”
“Kādas tad?”
“Gluži parastas. Vienkārši viltīgas un klusas vecenītes.”
“Nesaprotu, kādā veidā raganas var pārvērst par parastām vecītēm. Viņām apkārt taču jābūt pārdabiskai atmosfērai!”
“Nu, padomājiet paši – tas ir līdzīgi vājprātam. Ja vājprātīgais runā visādas muļķības, klaiņo apkārt sapinkāts un neprātīgu skatienu, mums nebūt nav bail. Bet, lūk, mani aizsūtīja uz slimnīcu… tur sēdēja simpātiska padzīvojusi dāma… Dāma vērsās pie manis ar kaut kādu banālu frāzi par laiku un tad, pēkšņi pieliekusies, pieklusinājusi balsi, pavaicāja: “Vai jūsu bērnu sadedzināja kamīnā?”… visikdienišķākajā tonī, un man drebuļi sāka skriet caur kauliem.” [1., 150.]
Protams, mēģinājumi sniegt vispārīgu un visaptverošu šamanisma raksturojumu saskaras ar grūtībām, jo šis termins ietver daudz un dažādas prakses – tā nav viena skola vai tradīcija. Taču, kaut arī šamanisms ir izkliedēts un fragmentārs un to nevar uzskatīt par vienotu spirituālo uzskatu sistēmu, šamaniskās metodes un idejas dažādās pasaules malās mītošām tautām tomēr ir apbrīnojami līdzīgas [7., 10.]. Tiesa, tradicionālā, autentiskā šamanisma izziņa mūsdienu pētniekam ir visai grūti pieejama – tam ir vairāki iemesli, kurus aplūkosim nedaudz zemāk. Tad nu rezumēsim šamanisma specifiskās iezīmes: šamanis spēj pēc savas gribas būtiski mainīt savas apziņas stāvokli, šajā apziņas stāvoklī viņš izjūt sevi ceļojam pa neparastu, ikdienas uztverei nepieejamu pasauli, kurā iegūto spēku un zināšanas izmanto, lai palīdzētu savas kopienas ļaudīm (piemēram, viņš no garu pasaules var atnest informāciju par medījuma atrašanās vietu, arī par kāda cilvēka “nozaudēto dvēseli” u. c.), – šamanis kalpo ciltij, būdams vidutājs starp materiālo un garu/garīgo pasauli.
Mūsdienu Rietumu sabiedrībā intereses rašanās par šamanismu galvenokārt ir saistīta ar Mirčes Eliādes tagad jau klasiskā darba “Šamanisms: ekstāzes arhaiskās metodes” izdošanu 1964. gadā (angļu valodas versija); šamanisma ideju popularizēšanā būtiska nozīme bija arī amerikāņu antropologa Karlosa Kastanedas beletristikas formā noformētajām atskaitēm par apmācību pie indiāņu šamaņa dona Huana Matusa (kaut gan terminu šamanisms Kastaneda sāka lietot tikai sava 11 sējumu darba priekšpēdējā grāmatā).
Kastanedas pētījumu autentiskums ir bijis visai niknu diskusiju avots3, taču lai kāds būtu viņa grāmatās aprakstīto notikumu patiesums, to ieguldījums Rietumu sabiedrības iepazīstināšanā ar šamanisko pasaules redzējumu ir patiešām nozīmīgs; tas, manuprāt, Rietumu cilvēka uztverē veiksmīgi paplašinājis arī Eliādes (un pēcāk arī Harnera) iezīmēto šamaņa pasauli. Trešais autors, kam bijusi īpaša nozīme šamaniskā pasaules uzskata izplatībā Rietumu sabiedrībā, ir jau pieminētais antropologs Maikls Harners, kas šamanismu praktiski apguvis, dzīvojot Dienvidamerikas indiāņu vidū. Harners savas grāmatas “Šamaņa ceļš” (kas šobrīd arī pieskaitāma šamanismam veltītās literatūras klasikai; grāmatā ir iekļautas praktiskas instrukcijas šamaniskā ceļa apgūšanai) 3. izdevuma priekšvārdā raksta: “Laiks, kas pagājis kopš grāmatas 1. izdevuma iznākšanas 1980. gadā, patiešām ir bijis šamanisma atdzimšanas laiks. Līdz tam šamanisms strauji izzuda no visas mūsu planētas… Pēdējā dekādē tas ir atgriezies sabiedriskajā dzīvē un pat iekarojis tādus Rietumu civilizācijas urbānos cietokšņus kā Ņujorku un Vīni. Šamanisma piekritēju skaits strauji vairojas visā pasaulē, tas ir kļuvis par nozīmīgu faktoru daudzu cilvēku dzīvē.” [7.] Tā Rietumu kultūrā veidojas strāvojums, kas tiek saukts par neošamanismu, taču, šķiet, ne pārāk liels tā adeptu skaits apzinās, ka neošamanisms tomēr nav idents ar tradicionālo jeb tā saucamo etnošamanismu, ko gadu tūkstošiem praktizē, piemēram, Austrālijas aborigēni vai Dienvidamerikas indiāņi (kritiķi uzsver, piemēram, ekoloģiskās funkcijas pārspīlētību neošamanismā, arī pārlieku koncentrēšanos uz pašattīstību, jo etnošamaņa misija tomēr allaž ir bijusi kalpošana kopienas interesēm u. c.4). Daži antropologi pat brīdina, ka tradicionālo šamanismu nevar izraut no vietējā kultūrkonteksta un pārstādīt Rietumu vidē bez ievērojama tā identitātes, jēgas zuduma; tēlaini ilustratīvi to atspoguļo jau iepriekš pieminētā Tompsona-Setona romāna indiāņa vārdi (kas, tiesa, gan tika izteikti ne saistībā ar šamaniskās vides saglabāšanu): “Mana dzīve ir mežu gudrība. Bet, tā kā meži aizvien vairāk izgaist, pēc nedaudz gadiem vairs nebūs neviena koka, un tad mana gudrība nebūs nekas vairāk kā muļķība.” [2., 354.] Antropologi ir uzkrājuši bagātīgu informāciju par šamaniskajiem rituāliem, aizraujošiem mītiem, fantastisku būtņu pilnām pasaulēm, taču, kā to ir atzinis, piemēram, Dr. Serge Kahili Kings (kas vienlaikus ir akadēmisks pētnieks un iniciēts havajiešu šamanis – huna) [11.], visi mēģinājumi izprast šamaņa pasauli, kad kāds pēta viņa veiktos rituālus un klausās viņa stāstus par, piemēram, ceļojumiem uz Apakšējo Pasauli, ir lemti neveiksmei – jo šamaniskā realitāte nav aprakstāma vārdiem. Kings uzsver, ka ir saticis aborigēnu šamaņus, kam vispār nav skaidra, apzināta, vārdos formulējama pasaules uzskata, bet viņi praksē veiksmīgi izmanto savus, kā izsakās Kings, “neapzinātos iekšējos ticējumus”. Šīs verbālā apraksta problēmas pastāvēšana ir saprotama: mistiskā realitāte (vienalga, vai to ir pārdzīvojis indiāņu šamanis, sūfists vai dzenbudists) pārāk būtiski atšķiras no cilvēka ikdienas pasaules – daudz vairāk nekā lielākā daļa Rietumu cilvēku to vispār nojauš… Ja runājam līdzībās: kā gan kopš dzimšanas aklam cilvēkam var aprakstīt jūru saulrietā, Mēness gaismas pielietu meža pļavu, Rēriha gleznu?! Tādēļ arī ir saprotams, kāpēc, piemēram, dzenbudisti ieņem visai skeptisku nostāju pret tā saucamo koanu (dzena paradoksu) skaidrojumiem, kas var būt visai interesanti, radīt intelektuālu baudu un spēcīgu emocionālu pacēlumu, taču nespēj dot pieeju mistiskajai pasaulei; šai sakarā zīmīgi ir K. Kastanedas vārdi: “Bīsties tā, kas raud no sapratnes, – jo viņš neko nav sapratis.”
Tradicionālā šamanisma kognitīvo pieejamību ierobežo arī tas apstāklis, ka šamanisms jau 19. gadsimtā ir piedzīvojis pārmaiņas Rietumu kolonizatoru spiediena rezultātā; tā, piemēram, etnošamanisma dziednieciskais aspekts (ko daudzi autori uzskata par būtiskāko tradicionālā šamanisma funkciju), šķiet, ir stipri pārspīlēts: domājams, ka kolonizācijas apstākļos dziednieciskās aktivitātes bija sava veida aizsardzība, maska, zem kuras tika slēpti rituāli, kam bija pavisam citi mērķi, – jo ir labi zināms, ka koloniālā un modernizējošā vara ir iecietīgāka pret tradīcijām ar terapeitisku ievirzi [6.]. Turklāt daudzas šamaniskās tradīcijas kolonizācijas apstākļos vispār nogāja pagrīdē un, kā to nereti atzīst paši aborigēno kultūru pārstāvji, viņu garīgā mantojuma glabātāji nebūt nesteidzas dalīties tajā ar “balto cilvēku” un bieži vien pat apzināti to krāpj (parasti – komerciālos nolūkos).
Plaisas padziļināšanos starp etnošamanismu un neošamanismu ir veicinājuši jau minētā Kastanedas (un arī citu līdzīgu autoru, piemēram, Linnas Endrjūsas) darbi – ne velti antropologi viņam pārmet aprakstītā šamaņa dona Huana eklektiskumu, kultūrspecifikas trūkumu. Un tomēr Serge Kahili Kinga teiktā perspektīvā mēs varam sev uzdot jautājumu – cik svarīga mums ir šī sākotnējās identitātes saglabāšana? Profesors Daniels Noels, kam ir doktora grāds reliģijā un literatūrā [8.], tāpat kā Kings, ir uzsvēris, ka autentiskā šamaniskā realitāte Rietumu cilvēkam patiesībā nav pieejama un ka iepriekš minēto Kastanedas, Harnera, Eliādes u. c. Rietumu autoru darbi būtībā ir ne vairāk kā šamanisma subjektīva interpretācija (neapšaubot, protams, ārējo fenomenu apraksta korektumu, piemēram, Eliādes darbos), vienlaikus tomēr atzīstot, ka neošamanisma attīstība ir apsveicama Rietumu kultūras garīgās harmonizācijas potenču perspektīvā, proti, ka, izmantojot neošamanismu, tiek aktualizētas senās garīgās vērtības, kas gadsimtu gaitā bija atbīdītas vērtību perifērijā.
1 Robežas novilkšana starp maģijas un reliģijas jēdzienu joprojām ir diskusiju objekts; parasti par reliģiju mēs runājam, ja maģiskās darbības tiek realizētas grupās, centralizētas, hierarhiskas administratīvās sistēmas un standartizētu rituālu ietvaros. Transpersonālās psiholoģijas dibinātājs Staņislavs Grofs ir uzsvēris, ka, veidojoties organizētai reliģijai, tā bieži zaudē saikni ar saviem spirituālajiem pirmavotiem un būtībā kļūst par laicīgu institūciju, kas cilvēka garīgās vajadzības izmanto savtīgos nolūkos [3.].
2 Pagānisms ir uz dabu orientēta maģiskā ticība; tās pasaule raksturojas ar daudzdievību (lasi – daudzu patiesību līdzāspastāvēšanu), ar apziņas un dzīvības cauraustu Visumu.
3 Sīkāk sk., piemēram, literatūras sarakstā minēto 4. avotu.
4 Jāpiebilst gan, ka šamaņa iekļaušanās kopienas dzīvē pati par sevi jau bija papildu psiholoģiskā treniņa instruments.
Autors: Roberts Jūrmalietis
Avots: “Psiholoģija Mums”
durga.lv
28.12.2011
Komentāri: