Reliģija parasti saistās ar ticību Dievam vai citām pārdabiskām būtnēm, ar nemirstības solījumiem utt. Reliģisks cilvēks (homo religiosus) ir tāds, kas mēģina dzīvot saskaņā ar šādu pārliecību un kam šīs zemes dzīve ir tikai pagaidu mājoklis vai pārejas stadija ceļā uz pilnīgāku eksistenci viņsaulē (kā tas ir kristietībā) vai nākamajā reinkarnācijas posmā (kā tas ir Austrumu reliģijās).
Reliģija parasti saistās ar ticību Dievam vai citām pārdabiskām būtnēm, ar nemirstības solījumiem utt. Reliģisks cilvēks (homo religiosus) ir tāds, kas mēģina dzīvot saskaņā ar šādu pārliecību un kam šīs zemes dzīve ir tikai pagaidu mājoklis vai pārejas stadija ceļā uz pilnīgāku eksistenci viņsaulē (kā tas ir kristietībā) vai nākamajā reinkarnācijas posmā (kā tas ir Austrumu reliģijās).
Šāda reliģijas izpratne ir metafiziski orientēta – visu esošo sadala divos atsevišķos segmentos – pārpasaulīgajā un pasaulīgajā, lai gan budismā „pārpasaule” tiek uzskatīta par transcendentālu stāvokli vai novadu.
Man personīgi šķiet pieņemamāka psiholoģiska reliģijas interpretācija. Cilvēku no dzīvnieka atšķir tas, ka cilvēks ir pašapzinīgs. Viņa prāts ne tikai risina dažādas problēmas, uzdod jautājumus un meklē atbildes, bet arī apzinās pats sevi kā tādu. Cilvēks ne tikai zina, bet arī zina, ka viņš zina un ka viņš eksistē. Zināt, ka es zinu, ir augstākā mērā traucējoši: tas izsauc hronisku nemājīguma, neomulības sajūtu un līdz ar to – pārliecību, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Rodas iekšēja sašķeltība, ko pavada atsvešināšanās un vientulības sajūta. Angļu filozofs un matemātiķis A.N. Vaitheds ir definējis reliģiju kā veidu, ar kuru cilvēks tiek galā ar savu vientulīgumu vai – kā teiktu eksistenciālisti – ar iesviestību pasaulē.
Paš-apzinīgums nozīmē, ka cilvēks sevi apzinās kā neatgriezeniski iesviestu laika plūsmā. Tikai cilvēkam ir pagātne, tagadne un nākotne. Lai izbēgtu no šā sprosta, viņš mēģina vairāk dzīvot nākotnē, savu vēlmju pasaulē nekā tagadnē. Rietumos zinātne un tehnoloģija garantē, ka visas mūsu vēlmes tiks īstenotas nākotnē. Tādā nozīmē zinātne ir aizstājusi tradicionālo reliģiju, kas solīja mūsu cēlāko vēlmju piepildījumu debesu valstībā. Zinātniski tehnoloģiskie solījumi ir jaunas paradīzes solījums
Vārds „filozofija” ir saliktenis no grieķu „filein” (mīlēt) un „sophia” (viedība). Filozofs ir cilvēks, kas iemīlējies viedībā – taču ne tik ļoti, lai zaudētu prātu. Viņa prāts nav atdalījies no jūtām, no jūtu dzīves. Filozofija ir viedības mīlestība tādā nozīmē, ka cilvēka zināšana (atziņas) neatrodas konfliktā ar viņa personisko dzīvi. Latvietis to dēvētu par sirdsprātu (dzīvesziņu), par tādu dzīvošanas veidu, kurā es esmu tas, ko es zinu.
Modernajā Rietumu pasaulē šāda harmonija ir izjaukta. Prāts ir pasludināts par neatkarīgu faktoru un lidinās virs zemes garozas stratosfēriskās tālēs. Te vēlreiz būtu vietā pazīstamais teiciens „Prātiņ, nāc mājās!” Izbeidz ignorēt sirds imperatīvus! Prāta mājas nav debesskrāpjos un supersoniskās lidmašīnās. Un, ja vel ievēro faktu, ka, pateicoties tieši prāta darbiem, pasauli apdraud globālas katastrofas, vides piesārņošana utt., šķiet, ir pienācis laiks šo imperatoru atcelt no troņa un ierādīt tam pienācīgāku vietu lielajā hierarhijā. Tas arī nozīmētu, ka filozofiju nedrīkstētu krasi atdalīt no reliģijas.
Miermīlīga dzīve starp filozofiju un reliģiju joprojām pastāv Austrumu tradīcijā, sevišķi budismā. Budisms ir ateistiska reliģija, kurā Dievs – vismaz kā to saprot Rietumu tradicionālā teoloģija – netiek pielūgts. Reliģijas mērķis ir sagatavot cilvēkam ceļu uz apgaismi (prāta apskaidrošanos). Tas ir nedualitātes stāvoklis, kurā debesis ir sasniedzamas „šeit un tagad” (hic et nunc). Prāts nekur nav pazudis, tas ir atnācis mājās un jūtas pavisam svētlaimīgi. Prāts jūt un jūtas prāto. Kristīgā kontekstā kaut kas sastopams inkarnācijas notikumā. Jēzus personā Dievs ir nokāpis virs zemes, piezemojies, kļuvis par kosmisku faktoru, līdz ar to likvidējot aizu starp pārdabisko un dabisko.
Kristietībā – Vecās derības ietekmē – uzsvars likts un tikumīgu dzīvošanu. Būt kristietim galvenokārt nozīmē iesaistīties labdarības pasākumos, mīlēt savu tuvāko. Bet tajā pašā laikā aizmirsts „tālākais” – daba un kosmiskā orientācija, cilvēka nesaraujama iesakņošanās kosmosa norisēs.
Tuksneša mūki mērdēja savu miesu, nevis lai no tās atbrīvotos, bet lai liktu tai ieklausīties gara un dvēseles vajadzībās. Atrofētā veidā kaut ko līdzīgu tagad iesaka dietologi – postmodernie mūki. Taču viņi „moka” miesu, nevis lai to samierinātu ar garu – nevis lai miesa kļūtu par gara templi, bet lai izskatītos skaistāka, apburošāka un beigās – lai padarītu garu par iztapīgu kalpu, ja vispār vēl kaut kas ir palicis pāri no šā miesas „ienaidnieka”. Dietoloģijā gars ir „lieka greznība”.
iesūtīja Ģirts
02.07.2007
Komentāri:
Modris, MB, 12:59:28 05.07.2007
Vai Tevi neinteresē tas gabaliņš, kuru es ieliku komentāros pie R. Mūka raksta, vai arī Tu to neesi pamanījis?
Modris, MB, 13:09:37 04.07.2007
Šis būtu varbūt ievietojams - ja būs Tev interesants - kā atsevišķs raksts, kā papildinājums mūsu diskusijai par domāšanu un ego rakstos par harmoniju un Krišnamurti mācībām. Tā ir nodaļa no 'Maitrejas Mācībām'. Ja Tevi šis materiāls interesēs un Tu to pieņemsi kā rakstu, tad ņem to no komentāriem ārā.
Modris, 13:04:20 04.07.2007
(Turpinājums)
Zināšana un viedums
Viedums un samanīšana ir tik svarīga tādēļ, ka sabiedrība ļoti augstu vērtē zināšanas. Ja šajā sakarā tiek lietota frāze „zināšana un viedums”, tad ar zināšanu ir domāts tas, „kas tiek akumulēts”, kamēr viedums nozīmē „zināšanu no pieredzes”.
(1993. g. oktobris)
Zināšana kļūst par viedumu tad, ja tiek pieredzēta. Ja zināšana nebalstās uz pieredzi, tad tā paliek tikai kā modelis. Uzmācas priekšstats par kādu bibliotēku. Pat pieredzētais tur var tikt vienkārši uzkrāts. Vienīgi tad, ja darbojas ar iekšēju nepieķeršanos, vadību pārņem samanīšana.
Maitreja saka: „Jūs gribat tikt atbrīvoti no dzimšanu un nāvju riņķojuma. Tas nozīmē, ka jūs gribat būt brīvi no `sākotnējā sprādziena` iedarbības. Taču zināšana un viedums vien jums nepalīdzēs. Tikai samanīšana pārzina īsto Pašu.” No Maitrejas viedokļa šī samanīšana nozīmē brīvību un atpestīšanu. Samanīšana ir nepieķeršanās sekas.
Kad Ādams un Ieva ēda „atziņas koka augli”, tad viņi saprata to, kas ap viņiem notiek. Izšķirošais šeit ir tas, ka sapinās atziņā, jo trūkst nepieķeršanās kvalitātes. Tad atziņa kļūst par dzīves spaidiem.
Maitreja to redz tā: „Ķermenis ir jāpeldina katru dienu. Tāpat ir jāpeldina arī prāts un daba. Jūsu daba ir enerģijas avots. Jūsu daba var iztukšoties. Tādēļ jums ir vajadzīgs nepieķeršanās ūdens.”
(1993. g. oktobris)
Maitrejas viedoklis ir tāds, ka Visvarenajam nevar tuvoties ar zināšanu un viedumu. Šis ceļš jūs var novest tikai pie dievībām, kuras būtībā ir saprāta būtnes. Tas nesniedz atpestīšanu.
(1990. g. decembris)
Maitreja saka: „Universs iznāk ārā no gaismas. Katra atsevišķā dvēsele ir tikai šīs gaismas dzirkstele. Gaismas dzirkstelei tuvojoties gaismas kopumam, tā paceļas tajā.” Tas pats notiek ar zināšanu un viedumu. Dvēselei izejot ārā (no prāta, dabas un ķermeņa), tie izšķīst. Zināšana un viedums, ciktāl mēs to zinām, nevar sekot dvēselei (t. i., Pašam).
Maitreja saka: „Zināšanu un viedumu var pārvaldīt. Abus var pozitīvi izmantot. Tomēr tiem abiem nedrīkst ļaut vadīt Pašu. Tie nevar būt jūsu Meistars. Tiklīdz pret tiem abiem izturaties bez pieķeršanās, tā jūs tos uzveicat.”
(1993. g. oktobris)
Modris, 13:02:25 04.07.2007
DOMĀŠANA
(„Share International” vācu val., 2002. g. 4. nr., maijs)
Kas ir domāšana? Tā vienkārši ir radības plāns. Tā nav personiska. Tā ir universāla kā enerģija.
Garīgajā terminoloģijā enerģija atbilst dabai, kamēr saprāts atbilst Svētajam Garam. Domāšana ir kā Gars, jo tā var parādīties jebkurā formā. Tā var būt kāda cilvēciska būtne, kāda čūska vai uguns. Saprātā ir ietverta visa radība. Ja enerģija Pašu iedzen saprāta gadījumā, tad tas paliek piesaistīts cikliskajai evolūcijai, kuru mēs pazīstam kā karmu (cēloni un sekas). Tomēr Pašam ir jāizdzīvo prāta pieredzes, lai attīstītu pilnīgu Paša īstenojumu. Dabiski, – prāts var spēlēt Dievu un kontrolēt enerģiju, manipulēt ar to, lai kaut ko sasniegtu. Taču šie psihiskie jeb maģiskie spēki var būt ļoti postoši.
(„Share International” angļu val., 1989. g. decembris)
Prāts ir līdzīgs datoram – to kādam ir jālieto. Kā lieto prātu? Ar apziņu. Apziņu pārvalda gaisma. Tiklīdz īstenojas prāta-apziņas-gaismas attiecības, cilvēks piedzīvo lielas pārmaiņas. Stari un krāsas iekustina prātu un dabu. Tad pat piecgadīgs bērns ir spējīgs ļoti pamatīgi interpretēt atomu struktūru.
(1992. g. marts)
„Fiziskajā plānā mentālo ķermeni jeb mentālo struktūru vada smadzenes. Ja mentālais ķermenis zaudē līdzsvaru, tad smadzenes cieš līdzi un zaudē kontroli pār fiziskajiem orgāniem.”
(1990. g. jūlijs/augusts)
Maitreja saka: „Ja nonāvē kādu slepkavu, tad tiek sodīts ķermenis, bet – vai jūs varat sodīt prātu?” Tomēr tieši prāts ir atbildīgs par nodarīto, nevis miesa. Domā, ka līdz ar ķermeni tiek novērsts arī slepkavības cēlonis. Tomēr problēma nav atrisināta. Arī tad, ja prāts tiek šķirts no ķermeņa, tam taču ir jāturpina savs mentālais dzīves ceļš. Tas darbojas kā neredzams spēks, nonāk kontaktā ar kādu citu prātu kādā citā ķermenī un spiež to izdarīt slepkavību. Cilvēks pēkšņi skrien Amoka skrējienu un nogalina vairākus cilvēkus. Maitreja aicina zinātniekus, psihologus un ārstus mēģināt izpētīt šo problēmu.
Arī ieslodzījuma vietu skaitu daudzkāršojot, problēma netiks atrisināta, kamēr nerūpēsies par notiesāto ieslodzīto apziņu. Cilvēkiem ir svarīgi padarīt saprotamu apkārtējo vidi un sevi Pašu. Ar Paša īstenošanu (pakāpenisku procesu, kura sekas ir neidentificēšanās ar niknumu un citām destruktīvām jūtām un idejām) prāts, daba un ķermenis nonāk līdzsvarā. Kamēr prāts vēl ir slims, tas var nodarīt mentālu kaitējumu pat caur cietuma mūriem.
(1992. g. janvāris/februāris)
Atmiņa ir tikai prātā. Visas rūpes un raizes sēž prātā. ... Ciešanas, depresija un alkas pēc narkotikām – visas ir mentāli stāvokļi.
(1989. g. decembris)
Nomāktība, nospiestība un depresija (oppression, compression, depression) atrodas tikai prātā. Piemēram, ideoloģijas „kondicionē” prātu.
(1990. g. janvāris/februāris)
Ļaujot runāt tikai prātam, nonāk līdz konfrontācijai un pretrunām. Prātam un jūtām strīdoties, tu (Pats) esi sagūstīts šajā cīņā.
(1990. g. janvāris/februāris)
Ja prāts ir mierīgs un brīvs no dogmatiskiem uzskatiem, tad tas var uztvert īstenību.
(1988. g. septembris)
Domas
Cilvēki ir saistīti viens ar otru. Principā katru šī brīža domu jebkurš var uztvert jebkurā vietā.
(1988. g. oktobris)
Pieļaujot, ka kāda doma mūsos personificējas, mēs vairs neesam mēs Paši, jo šī doma mūs pārvalda. Spēkā stājas inerces likums. Tādēļ cilvēks jūtas atkarīgs, sasprindzis un depresīvs.
Domām ir jābūt kā ūdenim – plūstošām un spējīgām mainīt formu. Personificējoties tās sastingst. Tas rada naidu. Kādai doma ejot savu dabisko gaitu, tā nekad nepersonificējas. Tā izpilda savu uzdevumu ar to, ka dabiskā veidā naturalizējas un tad atkal pazūd.
(1988. g. septembris)
Jāsaprot domu vara. Daudzos gadījumos viena vienīga spēcīga doma var pārņemt prātu un ar to izslēgt katru citu. Tas ir postoši. Lai palīdzētu no šīs domas atbrīvoties, attiecīgo cilvēku ir jānoved tiktāl, lai viņš uztvertu Pašu – „Vērotāju” jeb „Skatītāju”. Pats nav prāts. Pats rada telpu cilvēkā, un ar to cilvēks var sevi atkal atbrīvot.
(1988. g. septembris)
Izpētīsim tādu situāciju, kad kāds cilvēks ķeras pie naža un kādu sadur. Vai viņš apzinājās sevi Pašu, pirms kļuva par aktieri šajā procesā? Kas viņu noveda pie tā, lai ķertos pie naža?
Tajā brīdī, kad cilvēks identificējas ar kādu neskaidru, bet spēcīgu domu, kuras enerģija spiež izdarīt šo darbu, viņš ir pazudis. Tāda doma ir enerģija, kura līdzinās kuģim bez stūres. Tāda šī doma ir tādēļ, ka nav saistīta ar apziņu.
Ar Paša samanīšanu šo enerģiju var pārvaldīt. Šai samanīšanai trūkstot, cilvēks kļūst par šīs enerģijas upuri.
(1989. g. maijs)
(Turpinājums sekos)
Modris, Ģirtam, 15:02:39 03.07.2007
Pastāv inerce...
Girts Modrim, 14:59:51 03.07.2007
Tu jau man šeit neuzbruki (vismaz man tā nelikās).
Pirmkārt, ne jau es esmu teksta autors.
Ego aizsardzība gan jau piemīt, tas gan ir tiesa.
Modris, Ģirtam, 14:56:47 03.07.2007
Tu labāk paskaties uz to, kas Tev liek nepārtraukti kasīties. Tu esi iekondicionējies uz sava ego aizsardzību (pret, kā Tu iedomājies, maniem uzbrukumiem), un tad Tu vairs neko nesaproti, ko Tev saka, jo domāšanai jau uzdevums ir dots.
Girts Modrim, 14:20:36 03.07.2007
'...bet princips ir skaidrs katram bērnam'.
Kas ir tas draivs, kas Tev laiku pa laikam liek izteikt kategoriskus un nepamatotus apgalvojumus??
'Katram bērnam' princips nevar būt skaidrs, jo iet runa par jēdzieniem un vēstījumu, kas aiz tiem stāv. 'Skaidrs' tas varētu būt Tavai personībai šā brīža attīstības stadijā (pēdiņās tāpēc, ka 'skaidrs' kā jēdziens apzīmē pabeigtu sapratni. Savukārt, pabeigta sapratne nozīmē iespēju neesamību sapratnei attīstīties. Tas ir interesants un atsevišķs jautājums, vai tas ir 'labi' vai 'slikti').
99% procenti sabiedrības tas nebūs 'skaidrs'. Tur būs gan tādi, kas no šitā nesapratīs neko, gan tādi, kam 'skaidrs' būs kaut kas cits, nekā Tev, gan tādi, kam ir skaidrs, ka nekas nav 'skaidrs'.
Modris, 13:59:17 03.07.2007
Re-līgo. 'Līgo' latīņu valodā ir ar ļoti plašu nozīmi, bet visiem jēgas apspektiem ir viena pamatnozīme, un tā ir: 'savieno' (tur ir gan sasiešana kopā , gan iejūgšana utt.). Arī vārds 'joga' ir radies no sanskrita vārda 'jūdž', kas nozīmē to pašu sajūgšanu kopā. Ticēt var gan Dievam, gan vienkārši kādam Pirmcēlonim, ar kuru ir pazaudēta saite, tā liekot apzināties sevi kā kādu atsevišķu, no šī Avota šķirtu būtni. Savienošanās no jauna ar šo Avotu ir reliģijas un jogas patietā būtība. Homo religious ir katrs cilvēks, nevis tikai tas, kurš tic Dievam, jo katrs taču ir no kaut kā cēlies, un katrs taču to zina un grib sajust šo saiti ar savas rašanās cēloni (izpratne par to var attīstīties, bet princips ir skaidrs katram bērnam).