Tam, kas ir centīgs savā okultajā attīstībā, bez visa pārējā, ir jāatbrīvojas no sekojoša egoisma veida. Viņš nedrīkst teikt: ko tas man palīdz, ja citi man stāsta par okultām lietām, un es pats tās nevaru redzēt. Tas ir uzticības trūkums. Ir jāuzticas tiem, kas jau ir sasnieguši noteiktu attīstības pakāpi. Cilvēki darbojas viens ar otru, un, ja kāds ir sasniedzis vairāk, tad viņš to nav sasniedzis priekš sevis, bet priekš visiem pārējiem, un tie ir aicināti viņā ieklausīties. Caur to viņu spēki tiek palielināti, un tieši tādēļ, ka viņiem ir šī uzticība, pakāpeniski viņi paši kļūst zinoši. Nevajag gribēt spert otro soli pirms pirmā.
Ir trīs okultās attīstības ceļi : orientālais, kristīgi-gnostiskais un kristīgais rožukrustiešu vai vienkārši rožukrustiešu ceļš. Tie atšķiras vispirms jau attiecībā uz skolnieka atdevi skolotājam. Kas vispār notiek ar vienu cilvēku, kurš okulti attīstās? Kādi ir okultās attīstības noteikumi?
TRĪS VINGRINĀJUMU CEĻI Apziņas stāvokļi – blakusvingrinājumi.
Tam, kas ir centīgs savā okultajā attīstībā, bez visa pārējā, ir jāatbrīvojas no sekojoša egoisma veida. Viņš nedrīkst teikt: ko tas man palīdz, ja citi man stāsta par okultām lietām, un es pats tās nevaru redzēt. Tas ir uzticības trūkums. Ir jāuzticas tiem, kas jau ir sasnieguši noteiktu attīstības pakāpi. Cilvēki darbojas viens ar otru, un, ja kāds ir sasniedzis vairāk, tad viņš to nav sasniedzis priekš sevis, bet priekš visiem pārējiem, un tie ir aicināti viņā ieklausīties. Caur to viņu spēki tiek palielināti, un tieši tādēļ, ka viņiem ir šī uzticība, pakāpeniski viņi paši kļūst zinoši. Nevajag gribēt spert otro soli pirms pirmā.
Ir trīs okultās attīstības ceļi : orientālais, kristīgi-gnostiskais un kristīgais rožukrustiešu vai vienkārši rožukrustiešu ceļš. Tie atšķiras vispirms jau attiecībā uz skolnieka atdevi skolotājam. Kas vispār notiek ar vienu cilvēku, kurš okulti attīstās? Kādi ir okultās attīstības noteikumi?
Lai to aprakstītu, aplūkosim viena parasta šodienas cilvēka dzīvi. Tā norit tā, ka cilvēks no agra rīta līdz vēlam vakaram veic savu darbu un gūst savu ikdienas pieredzi. Cilvēks lieto savu saprātu, savas maņas. Viņš dzīvo un strādā tādā stāvoklī, ko mēs saucam par nomodu. Bet tas ir tikai viens stāvoklis. Cits stāvoklis ir starp nomodu un miegu. Cilvēks apzinās, ka tur caur viņa dvēseli tiek iegūti sapņu tēli. Tie neattiecas tieši uz ārējo pasauli, uz pierasto īstenību, bet tie ir netieši. Ir ļoti interesanti mācīties, kā šis stāvoklis norisinās. Daudzi cilvēki domā, ka sapnis ir kaut kas pilnīgi nesaprātīgs. Bet tā tas nav. Arī šodienas cilvēku sapņiem ir noteikta jēga, tikai ne tāda, kāda tā ir nomoda stāvokļa pieredzēm. Nomodā mūsu priekšstati vienmēr saskan ar noteiktām lietām un pieredzēm. Sapnī notiek kaut kas cits. Piemēram, mēs varam gulēt un sapņot, ka uz ielas ir dzirdama zirgu pakavu dipoņa. Bet pamostoties mēs manām, ka ir tikšķējis pulkstenis, kas ir atradies blakām. Sapnis ir simbolu rdītājs (ein Symboliker), tēlotājs, tas simboliski pārveidoja pulksteņa tikšķēšanu zirgu pakavu dipoņā. Tā mēs varam nosapņot visas iespējamās lietas. Kāds students, piemēram, sapņoja par dueli. Viņš to redzēja ar visām pirms tā notikušajām detaļām : sākot no pistoļu pārbaudes līdz šāviena blīkšķim, kas viņu uzmodināja. Tad izrādījās, ka bija apgāzies krēsls, kas stāvēja pie viņa gultas. Kāds cits piemērs : kāda zemniece sapņo par iešanu uz baznīcu. Viņa ieiet baznīcā, mācītājs saka cēlus vārdus, tad paceļas viņa rokas un piepeši tās kļūst par spārniem, un tad pēkšņi garīdznieks sāk dziedāt, kā gailis. Zemniece pamostas un dzird, ka ārā dzied gailis.
No tā var redzēt, ka sapnī ir pilnīgi citas laika attiecības, nekā dienas apziņai, jo pie pieminētajiem sapņiem ir tikai tie cēloņi, kas bija kā laika pēdējās norises. Tas ir jāsaprot sekojoši : ar to, ka cilvēks, kas ir uzmodies, atceras visas sapņa detaļas, viņš paplašina šo iekšējo laiku tā, ka viņam šķiet, ka šie notikumi ir noritējuši kādā tiem atbilstošā laika posmā. Tā var iegūt ieskatu par to, kāds ir laiks astrālajā pasaulē. Kāds mazs notikums bieži kļūst par lielu, dramatisku norisi. Sapnis vienā mirklī izlido cauri dvēselei un vienā acumirklī uzmodina veselu priekšstatu rindu. Bet cilvēks pats sapnī pārstāda laiku.
Arī iekšējie stāvokļi sapnī var būt simboliski attēloti, piemēram, galvas sāpes : cilvēks sapņo, ka atrodas kādā smacīgā pagrabtelpā ar zirnekļtīkliem. Viņš sajutīs sirdsklauves un iekšēju karstumu, kā kvēlojošu krāsni. Cilvēki ar īpašu iekšēju jūtīgumu var vēl ko citu piedzīvot. Piemēram, sapnī tie satiekas kādā nelabvēlīgā vietā. Tad sapnis darbojas, kā pravietis. Tas ir kāds simbols tam, ka cilvēkā ienāk kāda slimība, kas parādīsies pēc pāris dienām. Jā, daži pat spēj nosapņot, kādas ir dziedinošas zāles pret tādu slimību. Īsi sakot, sapņos darbojas pilnīgi cits uztveres veids.
Trešais cilvēka stāvoklis ir bezsapņu miega stāvoklis, kad dvēselē nekas neparādās, kad nedarbojas apziņa un cilvēks guļ. Ja tagad caur iekšēju attīstību cilvēks sāk ņemt vērā augstākās pasaules, tad tas vispirms parādās viņa sapņu stāvoklī un tieši caur to, ka sapņi kļūst regulārāki un jēgpilnāki, kā līdz šim. Caur sapņiem cilvēks vispirms iegūst savas atziņas, tagad tās ir pareizi jāsaprot. Vēlāk cilvēks mana, ka sapņi kļūst biežāki, līdz cilvēkam šķiet, ka viņš sapņo visu nakti. Tāpat var arī novērot, ka sapņi ar tādām lietām, kuras ārējā pasaulē vispār nav, kuras fiziski vispār nevar piedzīvot. Cilvēks pamana, ka sapņos viņam tagad parādās ne vairs tikai lietas, kas iedarbojas uz viņu ārēji, ne arī iepriekš aprakstītie simbolizējušies apstākļi, bet tagad viņš piedzīvo, tā sakot, lietu tēlus, kas jutekliskajā pasaulē vispār neeksistē. Cilvēks pamana, ka sapņi tagad sāk kaut ko nozīmīgu teikt. Tas var sākties, piemēram, tā: cilvēks sapņo, ka kāds viņa draugs ir ugunsgrēka briesmās, viņš redz, kā šīs briesmas tuvojas. Nākošajā dienā viņš uzzin, ka naktī šis draugs ir saslimis. Viņš nav redzējis, ka draugs saslimis, bet ir redzējis tam simbolu. No augstākajām pasaulēm uz sapņiem var būt šādi iespaidi, ka cilvēks piedzīvo kaut ko tādu, kā fiziskajā pasaulē vispār nav. Tā pāriet iespaidi no augstākajām pasaulēm sapnī. Tā ir ļoti svarīga pāreja uz augstāku okulto attīstību.
Tagad kāds var iebilst : tas viss ir tikai nosapņots, kā tas var kaut ko dot? Tas nav pareizs iebildums. Ņemsim vienu piemēru : to, kā radīt elektrisko spuldzīti, Edisons ir nosapņojis; pēc tam viņš šo sapni atcerējās, un patiešām, atbilstoši sapnim izveidoja elektrisko spuldzi. Lai tagad kāds nāk un saka : šī elektriskā spuldze nav nekas, tā ir tikai nosapņota. Ir runa par to, vai sapnī redzētajam ir kāda loma dzīvē, nevis par to, ka tas ir nosapņots. Tagad lielā mērā šādi sapņu stāvokļi pilnīgi netiek ievēroti, jo cilvēki ir pārāk nevērīgi. Tas nav labi. Tieši uz šādām smalkām lietām mums vajadzētu vērst savu uzmanību. Tas ved uz priekšu.
Tad vēlāk nāk tāds stāvoklis, kad skolniekam sapnī atklājas patiesības būtība un viņš var pārbaudīt sapņus īstenībā. Kad viņš ir nonācis tik tālu, ka ne tikai miegā, bet arī dienas laikā viņa priekšā ir visa tēlu pasaule, tad skolnieks var ar prātu izanalizēt, vai tas , ko viņš redz, ir patiess. Tomēr nedrīkst uzskatīt sapņu tēlus par pamatu patiesībai, un tos tā izmantot, bet ir jāgaida, kamēr tie ienāks dienas pasaulē. Tad, kad tos var apzināti kontrolēt, drīz pienāk brīdis, kad skolnieks ne tikai redz to, kas fiziski notiek, bet viņš var arī novērot, kas ir cilvēka aura, kas ir dvēsele, kas pie viņa ir astrāls. Tad cilvēks mācās saprast, ko astrālajā ķermenī nozīmē formas un krāsas, piemēram, kādas kaislības tajās izsaka sevi. Cilvēks mācās pakāpeniski dvēselisko pasauli, tā sakot, izburtot (buchstabieren). Tikai vienmēr ir jāatceras, ka tas viss ir simboliski.
Pret to var iebilst: ja jau var redzēt tikai simbolus, tad jau viens notikums var būt attēlots visos iespējamos simbolos un mums var nebūt nekādas skaidrības, ka attiecīgais tēls nozīmē kaut ko noteiktu. Tomēr vienā noteiktā pakāpē viena lieta vienmēr attēlojas ar vienu un to pašu tēlu, tieši tāpat, kā viens priekšmets izteicas vienmēr ar vienu un to pašu priekšstatu. Tā piemēram, kāda kaislība vienmēr un visiem izteicas caur vienu noteiktu tēlu. Ir tikai jāmācās šos tēlus pareizi attiecināt.
Tagad jūs saprotiet, kāpēc visās reliģijas grāmatās gandrīz viscaur ir runāts simbolos. Piemēram, gudrība tur tiek dēvēta par gaismu. Tam pamats ir, ka okulti attīstītajam cilvēku un citu būtņu gudrība vienmēr parādās kā astrāla gaisma. Kaislības parādās kā uguns.
Reliģiskie raksti atklāj to, kas notiek ne tikai fiziskajā plānā, bet arī augstākajos plānos. Visi šie raksti ceļas no gaišreģiem un attiecas uz augstākām pasaulēm. Tādēļ tie runā uz mums tēlos. Tādēļ arī viss, kas ir stāstīts no Akaša hronikas, ir jāattēlo šādos tēlos.
Nākošais stāvoklis, kuru skolnieks piedzīvo, tiek apzīmēts kā apziņas kontinuitāte. Kad parastais cilvēks miegā ir pilnīgi attālinājies no maņu pasaules, tad viņš ir bezapziņā. bet pie skolnieka, kad viņš ir sasniedzis iepriekšminēto pakāpi, tas tā vairs nav. Nepārtraukti, dienu un nakti skolnieks dzīvo pilnā, skaidrā apziņā, arī tad, kad viņa fiziskais ķermenis atpūšas. Pēc kāda laika sākas ieiešana kādā jaunā, noteiktā stāvoklī, caur to, dienas apziņai, tēliem nāk klāt skaņas un vārdi. Tēli runā un saka viņam kaut ko. Tie runā viņam saprotamā valodā. Tie saka, kas viņi ir. Tur vairs nav iespējami nekādi maldi. Tā ir devahaniskā skaņa un runa, sfēru mūzika. Katra lieta tad izsaka pati savu vārdu un savu attieksmi pret citām lietām. Tas nāk klāt pie astrālās redzēšanas un tā ir gaišreģa ieiešana Devahanā. Ja cilvēks ir sasniedzis šo devahanisko stāvokli, tad lotosa ziedi, čakras vai riņķi (Rader) noteiktā astrālā ķermeņa vietās sāk griezties kā pulksteņa rādītāji, no kreisās uz labo pusi. Tie ir astrālā ķermeņa maņu orgāni, bet to uztvere (jušana) ir aktīva. Piemēram, acs ir miera stāvoklī, tā ļauj sevī ienākt gaismai, tā uztver gaismu. Turpretī lotosa ziedi uztver tikai tad, kad tie kustas, kad tie aptver kādu priekšmetu. Caur lotoszieda griešanos radītās svārstības tad rada astrālās matērijas pieskārienu, un tā rodas astrālā plāna uztvere.
Kādi ir tie spēki, kas attīsta lotosziedus? No kurienes nāk šie spēki? Mēs zinām, ka miegā astrālā miesa atjauno fiziskā un ēteriskā ķermeņa izlietotos spēkus. Caur tā regularitāti, miegā var tikt izlīdzināta fiziskās un ēteriskās miesas neregularitāte. Bet tie spēki, kas tiek pielietoti noguruma pārvarēšanai, ir tie, kas attīsta lotosa ziedus. Tāds cilvēks, kas sāk savu okulto attīstību, patiesībā caur to, tātad, atņem spēkus savam fiziskajam un ēteriskajam ķermenim. Ja šie spēki tiek ilgstoši atrauti no fiziskā ķermeņa, tad cilvēks saslimst, tajā ienāk pat pilnīgs pagurums, cilvēks tiek iztukšots. Ja cilvēks negrib sev fiziski un morāli kaitēt, tad viņam šie spēki ir jāaizvieto ar kaut ko citu.
Mums ir jāatceras kāds vispārējs likums: ritms aizstāj spēku. Tas ir svarīgs okults princips. Šodien cilvēka dzīve ir ļoti neregulāra, īpaši tā priekšstati un darbības. Cilvēks, kurš ļauj uz sevi iedarboties tikai izkaisītai ārējai pasaulei un piedalās tikai tajā, nevar izvairīties no briesmām, kas ienāk tā fiziskajā ķermenī caur okulto attīstību, spēku zaudēšanas dēļ. Tādēļ ir jāstrādā pie tā, lai dzīvē ienāktu ritms. Protams, to nevar ierīkot tā, ka viena diena paiet tāpat, kā visas pārējās. Bet kaut ko var noteikti paveikt: noteiktas darbības var veikt pilnīgi regulāri. Tas ir jādara tiem, kas veic okulto attīstību. Piemēram, katru rītu vienā, paša noteiktā laikā ir jāveic meditācijas un koncentrēšanās vingrinājumi. Ritms ienāk caur ikvakara nodzīvotās dienas pārskatu. Ja var ieieviest vēl citas regularitātes, tad ir vēl labāk, tad viss norit, tā sakot, saskaņā ar pasaules likumiem. Visa pasaules sistēma norit ritmiski. Dabā viss ir ritms: Saules gaita, gadalaiku ritējums, diena un nakts un tā tālāk. Augi aug ritmiski. Tomēr, jo augstāk mēs pakāpjamies, jo mazāk izpaužas ritms, bet vēl pie dzīvniekiem mēs varam apjaust kādu noteiktu ritmu. Dzīvnieki, piemēram, vairojas regulāros laika posmos. Tikai cilvēks ienāk kādā neritmiskā, haotiskā dzīvē : daba ir viņu atstājusi.
Šo haotisko dzīvi tagad viņam atkal ir jāizveido par ritmisku. Lai to sasniegtu, viņam ir dots kāds noteikts līdzeklis, caur ko viņš šo harmoniju var ienest savā fiziskajā un ēteriskajā miesā. Pakāpeniski abi šie ķermeņi šādās svārstībās tiks pārveidoti (pārvietoti (versetzen)), ka pie astrālās miesas iziešanas (Heraustreten), tie paši koriģēsies. Ja tie dienas laikā tiks izrauti no ritma, tad miera stāvoklī tie paši nonāks pareizā kustībā.
Šis līdzeklis der (pastāv) sekojošos apstākļos, kas ir jāattīsta blakus meditācijai :
Domu kontrole. Tā izpaužas tā, ka vismaz īsu dienas laiku neļauj visam iespējamajam maldīties caur dvēseli, bet, ļaujot vismaz īsu dienas laiku savā domu gājumā ienākt mieram. Var domāt par kādu noteiktu jēdzienu, nostādīt šo jēdzienu savas domu dzīves centrā, sakārtot visas domas vienu ar otru tā, ka tās saskaņojas ar šo jēdzienu. Ja tas notiek kaut vai tikai vienu minūti, tam jau ir liela nozīme priekš fiziskās un ēteriskās miesas ritma.
Rīcības iniciatīva. Tas nozīmē, piespiest sevi, lai arī uz nenozīmīgām, bet no paša iniciatīvas nākošām rīcībām, sev pašam uzliktiem pienākumiem. Lielākā daļa mūsu rīcību iemeslu ir ģimenes attiecībās, audzināšanā, profesijā un tā tālāk. Padomājiet, cik maz, kas nāk no mūsu pašu iniciatīvas. Tagad ir nepieciešams neilgs laiks, lai ļautu kādām darbībām izrietēt no savas paša iniciatīvas. Tomēr tām nav jābūt kādām svarīgām lietām. Pavisam nenozīmāgas rīcības piepilda šo mērķi.
Nosvērtība. Trešais, par ko te ir runa, var tikt nosaukts par nosvērtību (mierīgumu). Te cilvēks mācās regulēt dažādu svārstību stāvokļus starp “līdz debesīm gavilējošu” un “līdz nāvei apbēdinātu”. Tam, kurš to negrib, jo tic, ka ar to tiks pazudināti tā rīcību sākotnējie iemesli, vai arī mākslinieciskā izdoma, tam nav iespējama nekāda okultā attīstība. Nosvērtība nozīmē būt par valdnieku sev gan vislielākajos priekos, gan arī dziļākajās sāpēs. Jā, priekus un ciešanas pasaulē tikai tad var pareizi uztvert, ja sāpēs un priekos cilvēks pats nepazūd, ja to visu egoistiski nepiepaceļ. Lielākie mākslinieki galvenokārt tieši caur šo nosvērtību ir guvuši savus sasniegumus, jo caur to tie ir atraisījuši dvēseli smalkām un iekšēji nozīmīgām lietām.
Vienkāršība (nemākslotība). Tā ir īpašība, kas visās lietās saredz labo. Visās lietās tā iet uz pozitīvo. Kā piemēru, vislabāk mēs varētu pieminēt kādu persiešu leģendu, kas saistās ar Jēzu Kristu. Jēzus Kristus reiz ir redzējis uz ceļa guļam kādu nobeigušos suni. Jēzus palika stāvot un apskatot dzīvnieku, bet apkārtējie, savukārt, riebumā novērsās no šāda skata. Tad Jēzus Kristus teica: „Cik brīnišķīgi zobi ir šim dzīvniekam!” – Viņš neredzēja slikto, neglīto, bet atrada šajā atbaidošajā vēl kaut ko skaistu, baltus zobus. Ja mēs esam šajā noskaņā, tad mēs visās lietās meklējam pozitīvas īpašības, labo, un mēs to visur varam atrast. Tas ļoti spēcīgi iedarbojas uz fizisko un ēterisko miesu.
Ticība. Nākošais ir ticība. Okultā nozīmē ticība ir kaut kas cits, nekā mēs saprotam savā pierastajā valodā. Esot okultā attīstībā, savos spriedumos nedrīkst caur pagātni noteikt nākotni. Okultajā attīstībā, zināmos apstākļos ir jāatstāj tas viss, kas līdz šim piedzīvots, lai katrai jaunai pieredzei varētu nostāties pretī ar jaunu ticību. Tas okultistam ir jāveic apzināti. Ja kāds, piemēram, nāk un saka, ka baznīcas tornis ir šķībs, ka tas ir noliecies pa 45 grādiem, – tad visi teiktu: tas nevar būt. Tomēr okultistam ir jāatstāj sevī kādas durvis uz to vaļā. Jā, viņam ir jāaiziet tik tālu, ka tas var ticēt visam pasaulē notiekošajam, kas tam ir jāsastop, citādi viņš sev aizsprostotu ceļu uz jaunām pieredzēm. Caur to fiziskais un ēteriskais ķermeņi tiek pārstādīti tādā noskaņā, kuru varētu salīdzināt ar baudkāru dzīvnieka noskaņu, kas grib kaut ko citu izperēt (ausbruten).
Iekšējs līdzsvars. Nākošā īpašība – iekšējs līdzsvars. Tas veidojas no piecām pārējām īpašībām ļoti pamazām pats no sevis. Par šīm sešām īpašībām cilvēkam ir jādomā. Ir jāņem sava dzīve rokās un lēni jāiet uz priekšu, kā to pasaka vārdi : vienmērīgi pilieni izdobj akmeni.
Ja kāds cilvēks caur kaut kādiem veikliem paņēmieniem piesavinās augstākos spēkus, neņemot vērā visu iepriekšējo, tad viņš ir kādā nepareizā vietā. Šodienas dzīvē garīgais un ķermeniskais ir tik ļoti viens ar otru kopā savijušies, kā dzeltens un zils šķīdums glāzē. Ar okulto attīstību sākas kaut kas līdzīgs tādai pārejai, kad ķīmiķis šos abus šķīdumus atdala vienu no otra. Līdzīgi tiek atdalīts dvēseliskais no miesiskā. Bet ar to cilvēks zaudē šī sajaukuma labo iedarbību. Caur to, ka dvēsele atrodas fiziskajā miesā, parastais cilvēks vairs netiek pakļauts pārāk groteskām kaislībām. Caur šo dalīšanos var notikt tas, ka fiziskā miesa tiek atstāta ar savām pašas īpašībām un tas var novest pie dažādiem ekscesiem. Tā var notikt, ka faktiski pie cilvēka, kas ir iegrimis okultajā attīstībā, ja viņš neievēro morālo īpašību attīstīšanu, tad nāk gaismā tās lietas, kuras viņš kā parasts cilvēks it nemaz neizrādītu. Viņš kļūst pēkšņi melīgs, nesavaldīgs, atriebīgs: visas iespējamās īpašības, kas līdz tam tika apslēptas, tagad krasi nāk uz āru. Jā, tas tā var notikt, ja kāds pārāk nodarbojas ar teozofijas gudrības mācīb’ām bez morālas attīstības.
Mēs redzējām, ka vispirms cilvēks iet caur skatīšanas pakāpi, un tikai tad nonāk garīgās dzirdēšanas pakāpē. Kamēr cilvēks ir skatīšanas pakāpē, dabiski vispirms ir jāmācās, kā tēli attiecas uz priekšmetiem. Cilvēks var tikt iegrūsts astrālo pieredžu vētrainajā jūrā, ja tas pienācīgi tam visam nepievēršas. Tādēļ ir nepieciešams kāds vadītājs, kas pie ieejas (šajā pasaulē) saka, kā lietas ir savstarpēji saistītas, kā tajās orientēties. Uz to balstās nepieciešamība stingri paļauties uz Guru. Šajā virzienā ir trīs atšķirīgi attīstības ceļi:
Austrumu, kuru var saukt arī par Jogas attīstību. Tajā viens vienīgais fiziskā plānā dzīvs iesvētītais cilvēks ir kāda cita vadītājs, guru, cilvēks paļaujas uz guru pilnīgi un visos sīkumos. Vislabāk to var īstenot, attīstības laikā savu paša būtību pilnībā izslēdzot un nododot to guru. Guru pat ir jādod padomi par rīcību iniciatīvām. Indiešu daba ir piemērota tādai būtības pilnīgai atvērtībai. Eiropeiskā kultūra tādu pilnīgu atdevi nepieļauj.
Kristīais attīstības ceļš kāda atsevišķa guru vietā liek lielo Guru, pašu Kristu Jēzu priekš visiem un kopīgā piederība Kristum Jēzum, vienotība ar viņu var aizstāt atdevi atsevišķam guru. Bet vispirms ir nepieciešams, lai kds šīs zemes guru aizvestu pie viņa. Arī te fiziskā plānā zināmā mērā pastāv atkarība no guru.
Vislielākā neatkarība ir rožukrustiešu skološanās ceļā. Guru tur vairs nav vadonis, viņš ir padomdevējs. Viņš dod norādījumus par to, kas ir iekšēji jādara. Viņš vienlaikus arī rūpējas, lai paralēli okultajai attīstībai, notiktu arī noteikta domāšanas attīstība, bez kuras tāda okulta attīstība nav iespējama. Tas ir tādēļ, ka domāšanai ir tādas īpašības, kuru nav citam. Piemēram, ja mēs esam fiziskajā plānā, mēs ar fiziskām maņām uztveram to, kas tur atrodas un neko citu. Astrālajā plānā der astrālā uztvere un devahaniskā dzirdēšana der tikai devahanā. Īsumā, katram plānam ir tā īpašas uztveres. Tomēr kaut kas iet caur visām pasaulēm un tā ir loģiskā domāšana. Loģika ir viena un tā pati visos trijos plānos. Tā fiziskajā plānā var mācīties kaut ko tādu, kas der arī augstākajos plānos, un šo metodi apskata rožukrustiešu attīstības ceļš, kurā fiziskajā plānā domāšana tiek attīstīta ar fiziskā plāna līdzekļiem. Pārliecinoša domāšana tiek attīstīta ar teosofisko patiesību mācīšanos, vai arī caur tiešu domāšanas vingrināšanu. Ja kāds grib vēl vairāk attīstīt intelektu, tad var studēt tādas grāmatas, kā “Brīvības filosofija”, “Patiesība un zinātne”, kuras ir rakstītas ar tādu nolūku, lai ar tām skolota domāšana varētu brīvi virzīties augstākajos plānos. To varētu pat tas, kurš šos rakstus studē, arī neko nezinādams par teosofiju. Arī tas, neskatoties uz to, varētu orientēties augstākajās pasaulēs. Bet, kā tika teikts, arī teosofiskās patiesības darbojas tādā pašā veidā.
Tur guru ir vēl tikai skolnieka draugs. Viņš dod padomus. Tādējādi, ar labāko guru, skolnieks skolojas pats ar savu prātu. Protams, arī te ir nepieciešams guru, jo tam ir jādod padomi, kā nonākt pie brīvas attīstības.
Eiropas tautās kristīgais ceļš ir domāts tiem, kas ir vairāk attīstījuši jūtas. Tiem, kas vairāk vai mazāk ir no baznīcas aizgājuši un stāv vairāk uz zinātnes pamata, un zinātnes dēļ ir nonākuši šaubās, tie lai labāk iet rožukrustiešu ceļu.
Rudolf Steiner
Lekcija nolasīta 2.sept. 1906. (Tulkojis Kārlis Žols.)
16.04.2009
Komentāri:
Rudace 13:18:31 02.12.2010
213.175.125.22
'Этот период жизни, теперь уже мнимого Штайнера, отличался необыкновенной напряженностью и интенсивностью деятельности, при все понижающемся внутреннем ее содержании. Он разъезжал из города в город, читая лекции и доклады по всевозможным вопросам. Иногда он в один день читал по [] докладов. Вероятно, к этому периоду деятельности 'Штайнера' относится появление в его трудах таких перлов, как то, что аборты полезны, ибо дух, соприкоснувшись с материей, уходит обновленным, или, поедая мясо животных, человек способствует их скорейшей эволюции. Суммируя все сказанное об Антропософии, видим, что она ни в коем случае не может быть рассматриваема как величина, равноценная Теософии, что они ни в коем случае не сестры и не близнецы, как их ошибочно считают на Западе, что дистанция между ними огромна. Родство между ними не более, нежели между телом и нарывом, вскочившим на теле. Антропософия есть именно нарыв на теле Теософии. Она есть хитро задуманная и ловко раскинутая сеть для уловления людей. Она есть великий обман, про который сказано, что 'второй обман будет хуже '. Она - плевелы, которые враг человеческий посеял в пшеницу.
Rudace 13:18:04 02.12.2010
213.175.125.22
Иерархическое начало управления миром есть такой же закон мироздания, как и прочие космические законы. Непризнание Иерархии Света есть противодействие космическому закону, противодействие Свету и сотрудничество с тьмою. Глубоко ошибаются те антропософы, которые полагают, что, отвергнув Иерархию, можно идти вне ее. Можно идти или с Иерархией Света, или с иерархией тьмы. Вне иерархического начала управления Космосом никто находиться не может. Подробнее о значении Иерархии в мироздании говорится в седьмой и восьмой главах [] части книги. В параграфе 125 говорится: 'Только идя с законом, можно прогрессировать'. Штайнер пошел против одного из космических законов, но такого, который или возносит, или ниспровергает в такую бездну, выбраться из которой понадобятся усилия многих тысячелетий. Будучи по своим прежним воплощениям весьма высоким духом, что видно по его исключительной талантливости и необычной многогранности его души, пойдя против закона, он не только в последнюю жизнь не преуспел и не продвинулся, что видно по его космогонии, но на долгий срок задержал свое развитие. Завладение темными Штайнером шло медленно, но верно в течение всей его жизни. Окончательно они завладели им за шесть лет до его смерти. По сведениям из высокоавторитетных источников, последние шесть лет своей жизни Штайнер уже не был Штайнером. В его тонкую оболочку, в тело [], вселилась некая темная сила, которая продолжала деятельность Штайнера в нужном ей направлении.
Rudace 13:17:34 02.12.2010
213.175.125.22
Разве все это не происходит в наше время? Разве не все проповедники и учителя многочисленных якобы христианских учений христиане только лишь по имени? Имя Христа им необходимо для проповеди своего учения и своей правды, ибо не быть христианином в наше время стыдно. Называя Антропософию учением темных сил, приходится эпитет темной силы дать и основателю этого учения, и что это не клевета и не инсинуация, видно из того, что Штайнер отверг правящую миром небесную Иерархию и сделал это вполне сознательно, ибо не знать о существовании Ее и о том, что Она правит миром, как бывший теософ, Штайнер не мог. Отвергнув Иерархию, он тем самым признал иерархию тьмы, ибо еще Христос сказал: 'Кто не с Нами, тот против Нас' (см. Матф., 12: 30). Христос не говорит: кто не со Мною, тот против Меня, но кто не с Нами - Иерархами, тот против Нас. Признавая Христа своим Богом и отвергая Иерархию Света, антропософы отвергают Христа, ибо Христос один из правящих миром Иерархов. Одной рукой защищая Его, они другой рукой наносят Ему удары. Автор упомянутой статьи на странице 33 говорит: 'Антропософы не проповедуют ни преклонения пред управляющими судьбами мира святыми мудрецами, ни мессианизма, особливо же воплощенного в конкретном земном образе'. Этим сказано все. Этим Антропософии выдано свидетельство о ее неблагонадежности и о несомненном ее сотрудничестве с темными силами.
Rudace 13:16:49 02.12.2010
213.175.125.22
Но признание Христа - факт общеизвестный, ибо нельзя было им не признать Его. Они признали Его post factum, но признали так, чтобы закрыть возможность признания следующего Учителя, ибо формула, что 'такого, как Христос, не было и не может быть', закрывает дальнейшее движение вперед, а темным только это и нужно, для этого они и признают Его. Штайнер в своем стремлении создать учение и свою веру нисколько не возвысился над всеми исказителями Учения Христа и создателями разных учений, число коих легион, которые, все без исключения, пришпиливают это Великое Имя к своему искажению истины, чтобы придать ему подобие истины, чтобы придать своей лжи подобие правды, и Имя Христа служит им лишь для обмана и для извлечения выгод. Великий провидец, пророк Исайя, предсказал наступление такого времени в замечательном по своей правдивости изречении: 'В тот день семь жен ухватятся за одного мужа, говоря: мы будем есть свой хлеб и будем: одеваться в свои одежды, только пусть будем называться именем: сними с нас стыд' (Ис., 4: 1).Разве этот день не есть наше время, когда все церкви и все учения, то есть все жены, хватаются за одного мужа - Христа, говоря: мы будем проповедовать свое учение - есть свой хлеб, одеваться в свою праведность - в свои одежды, только пусть будем называться твоим именем?
Rudace 13:16:26 02.12.2010
213.175.125.22
Одним словом, все меры для возможно большей популяризации учения, для беспрепятственного и широкого распространения его, а что касается истинности провозглашаемых им истин, то это дело второстепенное. Важно завербовать возможно большее число приверженцев, и к этому направлены все усилия. Но так всегда поступают темные братья. Истина выше всего этого. Она не кричит о себе на базаре и никому не навязывается. Она провозглашается. Истина не ищет себе адептов и приверженцев. Ее ищут и находят мудрые. Могут возразить:
разве можно считать Антропософию учением темным, когда оно так высоко чтит Христа, когда антропософы - все ревностные христиане и прилагают усилия, чтобы слить христианство с Антропософией?
Rudace 13:15:55 02.12.2010
213.175.125.22
В юпитеровскую стадию произойдет временное отделение Солнца от Земли, а затем новое слияние этих двух небесных тел... В стадии Венеры на Земле исчезнет растительное царство, и низшим из земных обитателей окажется мир животный. От Земли отколется новое небесное тело, на котором поселятся все те существа, природа которых противится дальнейшему неизбежному ходу эволюции живых существ'.В таком свете рисуется ясновидящему оку Рудольфа Штайнера будущая судьба нашей Земли. Недовольные развитием жизни на Земле откалывают себе часть Земли и улетают на ней в пространство; довольные возвращаются на отделившихся глыбах обратно. Воистину, как говорит русская поговорка: 'Не любо - не слушай, а врать не мешай'. Неужели подобный бред расстроенного воображения может быть назван космогонией? Неужели Рудольф Штайнер, столь высокообразованный человек, верил сам в то, что он говорил? Как немец, желавший распространения своего учения, он не отверг ничего, во что верил и верит человек западного мировоззрения. Большинство обитателей западного мира до сих пор верят в то, что Земля - центр Вселенной. Штайнер в своей космогонии, опираясь на 'высшее знание', доказывает, что все изошло от Земли и все к 3eмлe возвращается. Западный мир верит в науку. Штайнер все время заигрывает с наукой. Германский народ высоко чтит своего народного гения - Гете. Штайнер так или иначе всегда стремится связать провозглашаемые им истины с именем Гете. Западный мир верит в то, что Христос - Единый Сын Единого Бога. Штайнер оставляет во всей силе и это заблуждение...
Rudace 13:15:13 02.12.2010
213.175.125.22
. Конечно, [] высшего знания путем личного познавания сверхчувственных, потусторонних миров дает право говорить что угодно, дает право на какую угодно мистификацию. Кто не верит, пусть проверит и опровергнет. Но отделение Солнца от Земли - это то же самое, что и отделение здания от кирпича, армии - от солдата, горы - от камня, это то же самое, что сказать, что ребенок родил свою мать, что яйцо родило курицу. Такое отделение Солнца от Земли и такое забавное происхождение нашего жизнедателя не может быть всерьез ни одним здравомыслящим человеком, ибо это противоречит и здравому смыслу, и логике, и науке, и истинным космогоническим учениям. Этим не перлы мудрости антропософской космогонии. Будущее Земли будет не менее блестяще, нежели ее прошлое. У того же автора на странице 55 говорится следующее:'Настанет, между прочим, время, когда человечество дойдет в своем духовном прогрессе до такого совершенства и такой утонченности, что существа, отделившиеся в доатлантическую эпоху от Земли и переселившиеся на другие небесные тела, смогут вновь вернуться на Землю. Произойдет возвращение Луны на Землю и слияние этих двух планет. В связи с видоизменением земного шара изменится сама физическая структура человека, люди примут иные внешние формы, у них разовьются новые органы. Затем наступит космическое явление важности - произойдет вновь соединение земного шара с Солнцем...
Rudace 13:13:43 02.12.2010
213.175.125.22
Предоставим по этому вопросу слово тому, кто изучил Антропософию и высказывает вполне объективное о ней суждение. 'Перед тем моментом, когда на 'Земле' образуется жидкая субстанция, от Земли отделяется новое, самостоятельное небесное тело, из которого в дальнейшем его развитии образуется наше нынешнее Солнце. Это отделение Солнца от Земли происходит вследствие того, что [] Землю высшие духовные существа оказались не в состоянии приспособиться к жизни в условиях материи, сгущающейся до состояния жидкости; эти, так сказать, особо утонченные духи отбирают пригодные для их дальнейшего существования элементы земной материи и отделяются вместе с ними в мировое пространство, создавая себе из этих элементов новое жилье. В конце образования твердой материи происходит еще одно событие огромной космической важности - от Земли отделяется в виде самостоятельного небесного тела нынешняя Луна, представляющая собою, так сказать, концентрацию всех тех элементов, которые [] бы процессу дальнейшего затвердения, некоторым образом окостенения Земли. Отделение Луны в виде самостоятельного небесного тела сыграло громадную роль в истории Земли вообще и человечества в особенности, ибо только благодаря произошедшему таким путем устранению элементов, грозивших полным окостенением Земли и возникновением условий, при которых душа человека утратила бы возможность вселяться в людские тела, оказалось осуществимым дальнейшее развитие человеческого рода'.
Rudace 13:13:05 02.12.2010
213.175.125.22
Это [познание] путем личного опыта Рудольфом Штайнером высшее знание выкристаллизовалось в антропософской космогонии, которая и есть синтез всякого учения. Но антропософская космогония не имеет ничего общего ни с космогонией Теософии, ни с космогонией древних народов, но больше всего подходит под космогонию средних веков западного мира. Не имея времени разбирать подробно все положения антропософской космогонии и не высказывая ничего ни 'за', ни 'против' относительно различных перевоплощений Земли, ни о том делении эволюции на периоды и эпохи, ни о постепенном 'окостенении' Земли, ни о развитии органических тел, для одухотворения которых не хватало человеческих душ, благодаря чему они стали прародителями нынешних животных и даже растений, ибо все это завело бы слишком далеко, здесь может быть указано на связь антропософской космогонии со [] мировоззрением народов западного мира.Согласно Штайнеровской космогонии, Земля все-таки останется центром если не всего Космоса, то нашей солнечной системы.
Rudace 13:12:26 02.12.2010
213.175.125.22
Человек западного мировоззрения, не зная о постоянных происках и усилиях врагов человечества совратить его с истинного пути на путь ложный и не веря даже в существование таких врагов, ибо это не согласуется с его ортодоксальным материализмом, тем не менее не прочь был к высшему знанию, не ради совершенствования себя в жизни, но ради тех выгод, которые такое знание могло дать. И вот, имея пред собою Теософию и Антропософию, он в большинстве случаев отдает предпочтение Антропософии, ибо она ближе ему. Она не уводит его в область абстрактных идей, не обещает ему блестящих возможностей в отдаленном будущем, не порывает его связей с его мировоззрением, подобно Теософии, но ближе подходит к жизни, дает более конкретные данные, обещает более скорые достижения и, самое главное, не только оставляет нетронутыми во всей силе и полноте все милые его сердцу средневековые религиозные заблуждения, но подводит под них фундамент - высшее знание, добытое якобы путем опыта, путем познания сверхчувственных миров Рудольфом Штайнером.
Rudace 13:11:26 02.12.2010
213.175.125.22
Антропософии как учения, претендующего на такие же права и такое же значение, как Теософия, - явная бессмыслица. Другого такого Учения, как Теософия, не может быть, хотя бы оно называлось Антропософией. Значение этих учений для человечества вытекаетих же названий. В то время как Теософия есть Божественная Мудрость, данная человечеству Братьями человечества для достижения божественности, Антропософия есть человеческое измышление (автор которого, взяв из Божественной Мудрости все, что по своему мнению и своему развитию он мог взять, исказил это взятое на свой лад и прибавил многое из своего 'опыта постижения сверхчувственных миров'), то есть в сущности подделка и обман. Из всего сущего и единства управления миром вытекает, что может быть лишь один источник высшего знания, что может быть лишь одно Древо Жизни, но не два. Всякое другое, подделывающееся под первое, есть ложь, есть грубая имитация. Завладев таким р[ ] сотрудником, как Штайнер, темные дали миру, пользуясь Штайнером как своим орудием, свое учение. Не имея возможности задержать распространение истинного знания через Теософию, темные дали миру подобие истины через Антропософию
Rudace 13:10:31 02.12.2010
213.175.125.22
Šteinera patiesā seja:
Теософское общество было первым предвозвестником наступления Светлой эпохи, которой так боятся и наступления которой так не желают братья тьмы. Само собой понятно, что были мобилизованы все силы темных, чтобы дискредитировать в глазах человечества этот источник Света. [] Знания, и была поведена атака на всех деятелей и участников Теософского общества. О том, что председательница Теософского общества Анни Безант к концу своей жизни и деятельности поддалась уловкам темных и совершила ошибку, уже сказано, но еще задолго до смерти Безант, темным удалось завербовать в число своих сотрудников одного из участников Теософского общества - Рудольфа Штайнера.
Какие бы причины ухода Штайнера из Теософского общества антропософами ни выдвигались, но главной причиной останется его оскорбленное самолюбие. Рассчитывая после смерти Блаватской быть избранным председателем Теософского общества, Штайнер такого назначения не удостоился, ибо председатель общества указывается из Братства. Вот причины такой 'обиды', такого оскорбления самолюбия - уход из Теософии и основание Антропософии. Вот первая победа, которую темные одержали над Штайнером, ибо чем же другим братья тьмы могут достигать успехов и побед над людьми, как не человеческими слабостями? А слабость, обнаруженная в этом отношении Штайнером, была из всех слабостей самой опасной, о которую уже разбилось много достигших высокого развития духов.
Rudace 13:09:30 02.12.2010
213.175.125.22
Помимо открытых и явных врагов, Теософия имеет тайных и, следовательно, более опасных. К числу таких врагов принадлежит Антропософия и ее последователи. Хотя ни само учение Антропософии, ни ее последователи не выступают против Теософии, но в этом и заключается главная опасность и большой вред ее, ибо, идя параллельно с ней на одинаковых правах, как две совершенно равноценные величины, она имеет целью совратить человека с истинного пути в ложный.Большинство обитателей западного мира считает Теософию и Антропософию как бы родными сестрами, которые преследуют одинаковые цели - дать людям высшее тайное знание и приобщить их к невидимым мирам, которые и появились почти одновременно, более полувека тому назад, сначала Теософия, потом Антропософия.
Лишенный правильных по этому вопросу представлений, западный человек считает Блаватскую основательницей и матерью Теософии, так же как Штайнера - основателем и отцом Антропософии. Но если относительно Антропософии такое мнение совершенно верно, ибо до Рудольфа Штайнера Антропософии как науки никогда не существовало, то относительно Теософии такое мнение не имеет с истиной ничего общего. Как уже неоднократно говорилось. Теософия существует с той поры, как существует на Земле человечество, являясь тем Древом Жизни, которое, как говорится в Книге Бытия, 'Господь насадил в Эдеме на востоке' (2: 8-9). Таким образом, Е.П.Блаватская - основательница не Теософии, но Теософского общества. Появление отпрыска этого Древа Знания имело целью подготовить западный мир к наступлению Новой эпохи путем распространения высшего знания о тайнах и задачах мироздания.
guga, 22:14:37 22.04.2009
62.85.19.217
Par neveiksmīgu 7 balles stipras zemestrīces pareģošanu kādā 80000 iedzīvotāju lielā Bulgārijas pilsētā tieši š.g. Lieldienu naktī cienījamajam neveiksmīgajam astrologam draud reāls cietumsods. Šī pareģojuma rezultātā praktiski visi šīs pilsētiņas iedzīvotāji pavadījuši šo nakti teltīs ārpus pilsētas. Nākošajā rītā neveiksmīgais astrologs sekmīgi aizturēts. Potenciāli viņam draud 2 gadu cietumsods par panikas celšanu.
guga, guru... 17:19:43 21.04.2009
62.85.19.217
Starp dikša guru (Skolotājiem) ir vēl katram cilvēkam kāds īpašs cilvēks. To sauc par saknes Skolotāju. Tas ir cilvēks ar kura tiešu palīdzību un svētību skolnieks pats kļūst par meistaru. Būtībā arī saknes Skolotāja jēdziens nebūt neattiecas tikai uz gara zinātni, tomēr tieši gara zinātnē tam ir īpaša jēga.
Tātad, ja runājam par gara zinātni, tad tas ir cilvēks, kas visvairāk ir līdzdalīgs skolnieka tapšanas un izaugsmes procesā un visbeidzot palīdz skolniekam sasniegt saknes realizāciju garīgajā ceļā - cilvēka nemirstības reālu apziņu un Dievapziņu vai Vienotības apziņu.
Šis cilvēks ir tikai viens un tas parasti cilvēkam ir pat dārgāks par māti un tēvu jo māte un tēvs dod cilvēkam fizisko ķermeni, kurš ir mirstīgs, bet šis cilvēks, kurš atbalsta cilvēku viņa ceļā bieži vien caur vairākām dzīvēm, padara cilvēku neievainojamu un palīdz cilvēkam sasniegt (bieži vien arī reāli iedod ar dikšu, kaut arī tas nenāk bez būtiskām paša pūlēm līdz tam) to, bez kā mēs ikviens vienmēr riskējam it viegli zaudēt mums visdārgāko.
Tajā pašā laikā fizisks kontakts ar šo cilvēku ne vienmēr ir ilgstošs un tam ne vienmēr ir jābūt ilgstošam. Ir dzirdēts sakām, ka tam ir jābūt vismaz trīs dienas ilgam, bet iespējams pat šis noteikums ir tikai formāls un kādos gadījumos var nebūt pat šo trīs dienu.
guru, 10:05:53 21.04.2009
62.85.19.217
Kādā nozīmē mēs varam runāt par šo iekšējo saturu identiskumu?! Tādā, ka kā Rietumos tā Austrumos neviens nevar izdarīt skolnieka vietā to darbu, kas ir jāizdara viņam pašam - resp. praktisko mācīšanās, lietu apgūšanas darbu. Neviens arī nevar un nedrīkst skolnieka vietā domāt un pieņemt kardinālos lēmumus. Tas viss jebkurā gadījumā ir skolnieka paša darīšana, viņa un tikai viņa paša bizness.
Ko tādā gadījumā var skolotājs un ko Skolotājs?! Jebkurš, ko skolnieks satiek savā ceļā un kam ir noteikta reāla pieredze kādā mācības aspektā un kurš ir bijis šim skolniekam labvēlīgs un ir padalījies tajā pieredzē ar šo konkrēto skolnieku tā dodams viņam iespēju saprast kādu mācības aspektu ir šikša guru, resp. skolotājs šim konkrētajam skolniekam pamācību līmenī. Tādu parasti jebkuram meklētājam ir ļoti daudz viņa dzīvē. Protams, tādā veidā dalīdamies pieredzē šie cilvēki arī uzņemas zināmu atbildību, jo ne ar katru cilvēku drīkst dalīties pieredzē, jo cilvēks, ar ko Tu dalies pieredzē, 1)nedrīkst no šīs Tavas pieredzes ciest (ciešanas var būt dažādas, gan emocionālas, gan fiziskas nepareizu mācības faktu interpretāciju dēļ) un 2)nevajadzētu arī būt tā, ka viņš 'piedauzās' runājot kristīgajā terminoloģijā, resp. nevajadzētu būt tā, ka šis cilvēks, ar ko jūs dalāties pieredzē, pilnībā nesaprot šo pieredzi un sāk šī iemesla dēļ izplatīt nepareizas interpretācijas par šo pieredzi vai par jums pašu, pirmajā gadījumā diskreditējot zināšanas otrajā gadījumā radot nevajadzīgas problēmas jums.
Taču ir cita veida skolotāji - dikša guru, jeb iesvētības līmeņa Skolotāji. Dikša guru ir cilvēks, kuram tādu vai citādu iemeslu dēļ piemīt noteikta veida specifiska spēja nodot noteikta veida enerģiju, bez kuras skolniekam ir ļoti grūti reāli virzīties pa ceļu. Runa neiet par parasto pranu, bet par pilnīgi cita līmeņa augsti strukturētas enerģijas formu, ko parasti dažādās mācībās un dažādās valodās sauc vienā vārdā - par svētību. Dažos aspektos (piemēram, ja runājam par intelektuālajiem aspektiem) to varētu saukt arī par spēju nodot sapratni. Ne kurš katrs, kuram pat ir ievērojama pieredze, var būt dikša guru.
Absolūti ne obligāti priekš šīs svētības (sapratnes) saņemšanas ir nepieciešama kādi īpaši iesvētības rituāli un ne obligāti piedalīšanās tādos kaut ko garantē šajā aspektā.
Cilvēks, kuram piemīt šāda spēja un kuram ir ko nodot, var nodot savu svētību ļoti dažādi, ar ļoti dažādām darbībām - ar skatienu, piemēram, ar tāda vai citāda veida fizisku saskari, ar vārdiem, un arī caur simbolu valodu (ar kādu rituālu, piemēram, tomēr kā jau teicu, rituāls pats par sevi neko negarantē, lai varētu nodot, ir jābūt, ko nodot). Un ne vienmēr cilvēks, kas to saņem, pat sava apzinātā prāta līmenī to var uzreiz apzināties, ka viņš kaut ko tādu ir saņēmis. Bet šī enerģija parasti tādā vai citādā veidā tomēr var izmainīt konkrētā cilvēka uztveri - palīdzēt pārvarēt noteikta veida barjeras, ko citādi, ar sava paša darbu tikai, pārvarēt būtu ļoti grūti.
Nevienam skolniekam šādu cilvēku - dikša guru nekad nav daudz. Visbiežāk tie ir viens vai daži cilvēki. Austrumu tradīcijās tos vēl sauc par dotā cilvēka patiesajiem garīgajiem Draugiem. Priekš dotā cilvēka viņiem ir ļoti liela nozīme, jo viņi atver konkrētajam cilvēkam jaunas iespējas mācībā, kas citādi varētu arī neatvērties.
Īstenībā šie paši mehānismi darbojas arī materiālajās zinātnēs un materiālo zinātņu apmācības procesā kaut kādā mērā (tikai cilvēki tur to parasti neapzinās).
No otras puses, manuprāt, absolūti nav nekādas nozīmes no kādas nācijas vai kādas kultūras priekš konkrētā cilvēka nāk šie skolotāji. Vai tad, ja jūs mācāties kādu materiālo zinātni, tas priekš jums ir svarīgi? Ir svarīgi, lai jums ir cilvēks, kurš jums var kaut ko dot. Manuprāt, tieši tāpat arī gara zinātnē. Gara zinātne ir vēl jo vairāk viņpus šādiem starpkulturāliem ierobežojumiem, lai arī katrā konkrētā kultūrā vēsturisku apstākļu dēļ tā ir ietērpusies citās formās.
guga, 16:10:39 19.04.2009
62.85.19.217
Nedomāju, ka skolnieku /skolotāju un skolnieku /Skolotāju (šikša guru un dikša guru runājot Austrumu terminoloģijā) attiecībās eksistē kāda būtiska atšķirība Rietumos un Austrumos, kristietībā un ārpus tās. Kā vairums atšķirību arī šīs ir vairāk izdomātas un daļēji varbūt radušās arī no tā, ka Austrumos ir citas ārējo attiecību formas kā Rietumos, bet to nevar teikt par šo attiecību iekšējiem saturiem.