Ja paraugāmies tuvāk uz jau pieminētajām „lietām” un „nelietām”, mēs ikdienas dzīvē varam saskatīt daudz interesantu aspektu, pie kuriem ir vērts nedaudz pakavēties.
Ja paraugāmies tuvāk uz jau pieminētajām „lietām” un
„nelietām”, mēs ikdienas dzīvē varam saskatīt daudz interesantu aspektu,
pie kuriem ir vērts nedaudz pakavēties.
tos tā, lai gan patiesībā emocionāls (lasi – saistīts ar emocijām) ir
tikai viens no turpmāk apskatītajiem stāvokļiem, tomēr ērtības labad
paliksim pie šī apzīmējuma attiecībā uz abiem. Runa būs par
samierināšanos un pieņemšanu.
nepatīk, tomēr uzskatot, ka viņam ir jābūt „labam”, „pareizam”,
„pieklājīgam”, negāciju patur sevī, domājot (nereti arī skaļi
deklarējot), ka situāciju ir „pieņēmis”. Sevišķi teiktais attiecas uz tā
saucamajiem garīgā ceļa gājējiem, kuri ļoti vēlas būt „labi” un
„pareizi”, kārtējā krupja norīšanu uzskatot par jaunu sasniegumu savā
garīgajā izaugsmē.
vismaz mums liekas, ka cita ceļa nav) samierināties. Tomēr
samierināšanās nekādi nav pieņemšana.
Iekšējās negācijas vulkāns virmo, tomēr lava neizplūst, jo mēs esam
krāteri nobloķējuši. Otrs salīdzinājums – mūsos ir nospriegota atspere,
kura tiek varmācīgi noturēta, lai tā neizšaujas. Kas
ir tas spēks, kas vulkānu/ atsperi notur? Tā ir mūsu pašu dzīvības
enerģija. Tādējādi katra samierināšanās laupa daļu mūsu dzīvības
enerģijas, samazinot dzīvošanas kapacitāti (lasi – dzīvesprieku).
Iespējams, ka depresija nav nekas cits kā samierināšanās daudzums, kurš
ir nolaupījis itin visu dzīvības enerģiju. Atspere ir jānotur, tās
noturēšanai tiek patērēta visa dzīvības enerģija un cilvēkam vairs
neatliek spēka dzīvošanai.
notiek izvirdums, kurš izpaužas agresijas veidā uz līdzcilvēkiem (no
līdzcilvēkiem tiek nolaupīta daļa viņu dzīvības enerģijas vulkāna
turēšanai). Ja tās pietiek, ir nosacīti stabils stāvoklis, kurā:
1) iekšā verdošā lava agri vai vēlu izraisīs fiziskā ķermeņa slimības;
2) iekšā
verdošā lava, attiecīgi vibrējot, pēc principa „līdzīgais pievelk
līdzīgo” no Esamības izveidos notikumus, kas ar tādu pašu agresijas devu
būs vērsti pret konkrēto cilvēku.
veltīta dzīvošanai tās visradošākajā izpausmē. Pieņemot cilvēks tiek
dziedināts (Nereti „pieņemšana” un „piedošana” tiek lietoti kā sinonīmi.
Tas nav gluži viens un tas pats, taču par to ir atsevišķs stāsts). Ar
katru patiesas pieņemšanas soli cilvēks pietuvojas līdzsvaram,
harmonijai; varbūt var apgalvot, ka tieši spēja pieņemt ir cilvēka
garīgās evolūcijas pamatā. Tieši spēja pieņemt noved pie sapratnes par
to, ko īsti nozīmē daudz kur sastaptā tēze, ka „viss ir viens” un ka
pasaule nav „balta” vai „melna”, „laba” vai „ļauna”. Tā ir tāda, kāda tā
ir – dižena savā daudzšķautņainībā, kur viena lieta papildina otru.
par to dziļāk, mēs varam nonākt pie vēl vienas atziņas. Bībeles stāsts
vēsta, ka Ādams un Ieva zaudēja paradīzi brīdī, kad nobaudīja augļus no
„laba un ļauna atzīšanas koka”. Šis stāsts patiesībā ietver diženu
atslēgu. Attiecībā uz mūsu šā brīža tēmu – varbūt var paraudzīties uz šo
vēsti kontekstā, ka, dalot pasauli „labajā” un „ļaunajā” (laba un ļauna
atzīšanas koka augļi!), Ādams un Ieva zaudēja spēju pieņemt lietas
tādas, kādas tās ir? Un varbūt, ka tieši tas ir cēlonis paradīzes
zaudēšanai?
atšķirt samierināšanos no pieņemšanu? Pati vienkāršākā (vienīgā?)
metode ir ieklausīšanās savā ķermenī. Ja konkrētās situācijas, cilvēka,
notikuma atcerēšanās izsauc negatīvu emociju uzvirmojumu, notiek
samierināšanās. Ja nekas neuzvirmo, notikusi pieņemšana.
pieņemt? Tas ir miljonu dolāru vērts jautājums, uz kuru nevar sniegt
atbildi, jo vārdi to vienkārši nesatur. Varbūt iesākumā var palīdzēt
apcere par jau pieminētajām „lietām” un „nelietām”:
–
šķiet, kas var mazām karūsiņām dīķī būt ļaunāks par līdaku, tomēr
cilvēki ar attiecīgu pieredzi jums pateiks, ka karūsiņas, līdakām dīķī
neesot, vai nu neaug vispār, vai aug ļoti ļoti lēni;–
ja vasarā līst, mēs sakām, ka ir „slikts” laiks, taču varbūt, ka tieši
šis lietus (lasi – tas „sliktais” laika maitātājs!) ir nepieciešams, lai
izaugtu augļi, dārzeņi, labība un lai mums būtu ko ēst.
Šādu
sarakstu var turpināt. No tā garuma nemainās jau „Dainu Alķīmijā”
pieminētais, ka viss ikdienā sastopamais „sviests” nav nekas cits, kā
materiāls mūsu izaugsmei. Kur tad lai mēs ņemtu to „svinu” no kā „zeltu”
uzradīt? „Zelta” radīšanas process notiek neatkarīgi no mūsu gribas, jo
tam pamatā ir evolūcijas likums. Mums ir dota izvēle – vai ļauties šim
likumam neapzināti, tādējādi ejot cauri sāpēm, ciešanām, asarām, vai
ienest šajā procesā kaut nelielu apzināšanās dzirksti, ar to izgaismojot
savas attieksmes tumšos kaktus un tādējādi iegūstot sapratni, ka tas
velns patiesībā nemaz nav tik „melns”. „Melnumu” tam esam piedēvējuši
mēs paši. Kolīdz būsim to sapratuši, velns mums šķelmīgi uzsmaidīs un
atvadoties pateicībā pamās ar asti. Viņš būs atbrīvots no nepateicīgo
pienākumu veikšanas. Pasaule būs palikusi kaut nedaudz un tomēr gaišāka.
Un ziniet? Varbūt šajā brīdī velns zaudē savus ragus, asti un iegūst
spārnus? Varbūt tā rodas eņģeļi?
28.07.2012
Komentāri: