Lūgšana – tas ir veids kā nonākt saskarsmē ar Dievu un nodibināt ar Viņu tiešu saikni.
Jo lūdzējs atklātāks, jo skaidrāk viņš apzinās šo saikni.
Ar darbiem var lūgties tāpat , kā ar vārdiem: būt žēlsirdīgam attiecībā pret citiem, nerunāt sliktu ne par vienu, būt sabiedrībai derīgam – tas ir galvenais lūgšanā.
Lūgšana – tas ir veids kā nonākt saskarsmē ar Dievu un nodibināt ar Viņu tiešu saikni.
Jo lūdzējs atklātāks, jo skaidrāk viņš apzinās šo saikni.
Ar darbiem var lūgties tāpat , kā ar vārdiem: būt žēlsirdīgam attiecībā pret citiem, nerunāt sliktu ne par vienu, būt sabiedrībai derīgam – tas ir galvenais lūgšanā.
Mistiķim, kas izjūt patiesu mīlestību pret visas cilvēces Dievu, atrodas arī vārdi lūgšanai.
Sākumā cilvēks cenšas koncentrēties uz Dievu izrunājot kādus svētītus vārdus, ko mistiķi izmanto lūgšanai: tā ir lūgšana – meditācija.
Pēc kāda laika vārdi vairs nav nepieciešami, cilvēks pats kļūst par lūgšanu.
Lūgšanā pats galvenais ir iztēloties, kā Dievs lūkojas uz mums un sajust sevī sava Skolotāja klātbūtni.
Iespējams pat sasniegt tādu stāvokli, kad vairs nav attāluma, kas atdala dvēseli no Dieva, kad lūdzošais aizmirst par sevi un vēro tikai Dievišķo.
Šis stāvoklis bieži mēdz būt tikai acumirklīgs, bet kad tas ir patstāvīgs, augstākais mērķis ir sasniegts.
25.11.2004
Komentāri:
Gaišais, 15:07:12 03.02.2005
Lai mums visiem gaišas domas!
AIVARS , VO 17:19:01 25.01.2005
Par kādu Dievu iet runa.Vai par Jēzu Kristu?
Antra, antra@kuldiga.lv 16:04:50 29.12.2004
Vēstule Vo:)
Tavi komentāri un dvēseles pārdomas ir sirsnīgi atklātas. :)Dievs strādā caur Tevi un uzrunā mani! Tas ir vienkārši apbrīnojami, ka tā notiek!
Tu esi īsts Gaismas Bruņinieks! Paldies!:))))
Antra
guga, David, Vo 20:11:01 06.12.2004
Dievs mums ir devis plashas iespeejas kaa veidot attieciibas ar Vinju un kaa skatiities uz gariigiem jautaajumiem. No klasiskaa teisma kristietiibaa vai vaishnavu religjijaa liidz pat budisma ateistiskajam skatiijumam, bet visos shajos gadiijumos pastaav sveetuma jeedziens un virziiba uz labo un uz kalposhanu tam. Budismaa nav luugshanu teistiskaa izpratnee, bet ir gariigaa prakse un ir vieniiba ar viediibas staavokli - saakotneejo tiiro apzinju - kaa prakses rezultaats.
David, 00:07:55 01.12.2004
Vienkārši gribu tikai pats sajust, pieredzēt, ka ir kāds augstāks spēks, dievs, neprasu neko vairāk, bet viss notiek kā notiek, dabiski, likumsakarīgi, no fizikas likumiem izskaidrojami. Meklēju grāmatās, dabā, cilvēkos, bet liekas, ka redzu tikai pēdas.
Piekrītu, ka ne mērķiem ir nozīme, bet ceļam, tas norūda, dod zināšanas un gudrību, bet ja pats mērķis ir ceļš? Mans mērķis ir ceļš.
Vo, 14:41:08 29.11.2004
'Es lūdzu, bet Viņš mani neklausa, visu nākas darīt pašam' - apmēŗam tā es saprotu Tavu domu.
Iedomājies, ka tev ir burvju nūjiņa, kas piepilda visas tavas vēlēšanās. Tu pavicini burvju nūjiņu un vēlies, lai tev būtu, piemēram, karatē melnā josta. Viss notiek. Tu jau esi tērpts kimono un tev ap vidu ir melnā josta. Diemžēl, muskulīši ir tie paši iepriekšējie un cīņas prasmes nekādas. Tad tu vēlies, lai tev būtu vareni muskuļi un cīņas prasme. Lai notiek, arī tā tev tagad ir. Bet tev nav ne rūdījuma, ne pašdisciplīnas, ne spējas pareizi izmantot un novērtēt savas jauniegūtās spējas. Tu tāds izej savā dzīves ceļā un pirmo pretimnācēju, kurš tevi kaut kā apvaino (vai tev tikai liekas ka apvaino) ar dažie sitieniem pataisi aukstu. Kāds ir rezultāts? Tu nonāc aiz restēm. Un ar to tad arī tava izaugsme, karjeras un nākotnes iespējas ir beigušās. Vai šajā gadījumā burvju nūjiņa būs darījusi Tev ko labu? Protams nē!
Kādēļ to stāstu? Tādēļ, ka cilvēka dzīves jēga nav mērķos, kurus mēs sev izvirzām. Cilvēka dzīves jēga ir tajā attīstībā, ko mēs saņemam cīnoties par saviem izvirzītajiem mērķiem. Tātad, galvenais ir nevis ceļamērķis, bet gan pats ceļš!
Vienīgais, ko mēs varam lūgt, tā ir Dieva svētība šajā mūsu ceļā. (Padomā par to!)
Bet to palīdzību, ko tu saņem no Dieva, tu vienkārši nepamani.
Vēl viens piemērs šajā sakarā.
Ja uz tevi iedarbotos ar vairāk kā tonnu lielu spedienu, vai tu to sajustu? Protams, tu domā, ka sajustu, vai ne?
Taču tas nav īsti tā. Šobrīd uz katra tava ķermeņa kvadrātcentimetru atmosfēras spiediens spiež ar ~1,43 kg lielu spēku, Kopsummā tas mērāms pāri tonnai, bet tu to nesajūti. Vēl vairāk - šis spiediens satur kopā tavu ķermeni, bez šī spiediena mēs visi pārvērstos pārplīsušos asinspūšļos, bet tu to pat neapzinies.
Kaut kas līdzīgs ir arī ar Dieva palīdzību mums. Mēs pie tās esam pieraduši, to nesajūtam un nenovērtējam. Rezēm mēs pat brēcam, ka tāda Dieva vispār nav, ja jau Viņš uz pirmā mūsu pasvilpiena nesūta nevienu debesu eņģeli, kurš mūsu vietā izdarītu visus smagos darbus, atšķirtu mums vajadzīgo grāmatu īstās lappuses un pasvītrotu tur mums vajadzīgās gudrības, vai vēl labāk nolasītu tās mums priekšā.
Bet Viņš tādēļ neapvainojas uz mums un neliedz mums savu atbalstu un mīlestību.
Bet mēs sildāmies Viņa mīlestībā un spriedelējam - vai ir vērts veltīt savu laiku kaut kādām tur lūgšanām. Labāk aiziet uz diseni, vai iesūkt kādu aliņu....
David, 12:39:43 29.11.2004
Savā laikā lūdzu visu ko, bet reāli tā pat pašam visu sanāk meklēt un darīt, dievs labākā gadījumā dot tikai kaut kādus mājienus, nezinu, nejutu, līdz ar to sāku paļauties tikai uz sevi, jo nav ko gaidīt no citiem, vajag padomu, meklēju grāmatās, vajag ko citu, meklēju, daru pats, kas būtu, ja visu laiku sēdētu un kaut ko lūgtu, cerot, varbūt dievs uzklausīs, varbūt nē, ka vispār zināt, vai viņš ko dzird, kas vispār notiek utt..
Vo, 10:09:31 29.11.2004
Mazs bērns pieejot savam tēvam var palūgt konfekti, saldējumu, naudu, jaunu trīsriteni u.t.t.
Jau lielāks bērns pieejot savam tēvam var palūgt padomu vienā vai otrā savas dzīves situācijā, palīdzību - kaut vai lai iemācītos braukt ar velosipēdu.
Tu par lūgšanu runā tikai pirmajā aspektā, t.i. mazā bērna aspektā. Ievēro - lielākais bērns neprasa savam tēvam, lai tēvs viņa vietā atrisinātu kādu sarežģītu sadzīves situāciju vai viņa vietā brauktu ar velosipēdu. Lielākais dēls lūdz no tēva palīdzību padoma un atbalsta veidā.
Vēl lūgšanai ir viens aspekts - tas ir savstarpējas saites aspekts. Bērns griežoties pie sava tēva izjūt šo savstarpējo vienotību, uzticību, gādību, tuvību. Un tas bērnam dod spēku un arī pašapziņu.
Tu lūgšanu uztver kā kaut kādu pazemošanos, savas pašapziņas graušanu, mazvērtības kompleksu. Tieši šī jau ir tā materialistiskā lūgšanas izpratne, par kuru es runāju iepriekš.
Mēģini saprast - lūgšana Dievam nav ubagošana, vai diedelēšana. Ja mēs lūgšanā saliekam rokas un noliecot galvu ar cieņu un pazemību uzrunājām savu Debesu Tēvu, tad tas ir veids, kādā mēs cenšamies panākt savas miesas, apziņas un dvēseles vienotību šajā nozīmīgajā brīdī, nevis cenšamies izpatikt Dievam.
Katram bērnam ir jāsaprot, ka viņa tēvs tomēr nav tas pats, kas kaimiņu Pēterītis ar kuru vienā brīdī var saplūkties, sastrīdēties izmēdīties un pēc tam teikt - 'nu neesi tāds nūģis, iedod man drusciņ paspēlēties ar savu svilpīti!'
Tu pagaidām vēl neesi izpratis ko nozīmē saikne ar Dievu, ko tu vari iegūt tikai caur savām lūgšanām. Tev liekas, ka šī saikne tevi pazemo vai padara sīkāku, niecīgāku. Bet ir tieši otrādi. Gan jau Tu to sapratīsi. Bet pagaidām tu atgādini puišeli, kas gribot būt pārāks un stiprāks vai vismaz tāds pats kā tēvs, ir gatavs bēgt projām no mājām. Nu nesanāks no tā nekas labs!
David, 20:53:27 26.11.2004
Vai tad fizikāli kustoties, piem., krītot kokam, nerodas vējš? :) Kas tavā izpratnē ir dievs - vējš, fizikas likumi, visums, kaut kas, kas mūs visus kustina? Jā, tieši tā, katram atomiņam ir sava dvēselīte, sava apziņa, visam dabā ir sava apziņa, jo ir cilvēki, kas prot komunicēt ar kokiem, akmeniem un tad jāprasa, kas ir apziņa, dievs? Vai daba ir tikai fizikāli likumi? Kādēļ tu domā, ka esmu materiālists?
Es domāju, kadēļ man vajag dievam ko lūgt? Ko es viņam varu lūgt? Uzlabot manu dzīvi, atrisināt kādu problēmu, dod man to, ko es vēlos? A tā nav zināma vājuma pazīme, ka paši saviem spēkiem nevaram to sasniegt, ka pašiem nav zināšanu, jo vai tad dievs mums ir kaut kādīgi ierobežojis, tādā veidā piespiežot mūs vienmēr kaut ko lūgt no viņa? Vai tad viņš būt tik egoistisks un pats būdams visu varens, neļautu arī mums pašiem tādiem kļūt, saplūst ar dievu? Vai tad ir novilktas robežas? Es cilvēks, miesa, nevarīgs, netieku galā ar problēmu un visuvarenais dievs, esmu atdalīts no viņa un man tagad jālūdz visu laiku kaut kas, tā vietā vienkārši dodot mums zināšanas, kā pašiem būt visuvareniem, dievam nevajadzētu piepūlēties vienmēr mūs uzklausot un izpildot mūsu vēlēšanās.
Dievs tur 'ārā' visuvarens, mēs te 'iegšā' miesā, nevarīgi, nezinoši, lūdzoši, garīgi nabagi.
Vo, 15:03:22 26.11.2004
Bezcerīgi ir no materiālisma viedokļa spriedelēt par lūgšanu. Materiālisti nezin, ko nozīmē lūgt. Materiālisti zin, ko nozīmē diedelēt, ubagot, prasīt, paņemt, atņemt, noņemt, notirgot, izmānīt, piedzīt ....
Apgalvot, ka man palīdz nevis Dievs, bet ticība ir tik pat muļķīgi, kā apgalvot ka nevis vējš kustina koku galotnes, bet gan koku galotnes kustoties rada vēju.
Ja kāds no mums saka, ka viņā ir Dievs, tad ar tādām pašām tiesībām vis'mazākais puteklītis no šī cilvēka kājas mazā pirkstiņa naga varētu apgalvot, ka VIŅĀ IR CILVĒKS!
Bet sufisma skolotājs zin, ko saka. Viņā der ieklausīties un padomāt, nevis censties viņa teikto apšaubīt.
Neviens cits mums nespēj pierādīt Dieva esamību, nedz ar vārdiem, nedz ar darbiem. Tikai katrs pats sev ir spējīgs pierādīt Dieva esamību. Dievam nav vajadzīgas cilvēku lūgšanas. Lūgšanas ir vajadzīgas mums - cilvēkiem . Kāpēc? Cilvēkam, kurš uzdod šo jautājumu, atbildi visbiežāk dod pati viņa dzīve. Šī atbilde nenāk uzreiz, bet gandrīz vienmēr tā ir ļoti nežēlīga atbilde. Gadās, arī ka cilvēks šo atbildi pirmajā reizē vēl nesaprot. Tad dzīve viņam dod nākošo, vēl nežēlīgāku atbildi. Un tad pienāk brīdis, kad cilvēks saprot.
David, laurix@e-no.lv 21:00:07 25.11.2004
Kā tas ir nerunāt ne par vienu sliktu? Ja es redzu, ka cilvēks ir egoists un ciniķis, teikšu, viņš mīļš un jauks? Tad jau tā būs melošana! Kas ir slikti? Varbūt patiesība arī ir slikta? :)
Kādēļ saruna ar dievu vienmēr izpaužas kā kaut kā lūgšana? Kādēļ tikai lūdzot ir iespējams ar to nonākt kontaktā? Kā man lūdzot iztēloties kāds ir dievs? Ka viņam ir acis, kuras lūkojas uz mani, ka viņam ir ausis, kuras dzird manus vārdus? Varbūt arī sirma bārda? Tad jau tā ir elku pielūgšana :)
Nez, lūgšana nav lūgšana burtiskā nozīmē, lūgšana ir vienkārša koncentrēšanas uz savu iegšējo sajūtu, tā ir vienkārša apziņas ieslēgšana, it kā domās uztaisam komunikāciju tuneli ar kaut ko virs mums, iztēlojamies, ka mūs uzklausa, ka mūs dzird un tieši varbūt nostrādā tā iztēlošanās, ticība. Mēs ticam, ka kaut kas augstāks mums ko dos un palīdzēs, bet ne palīdz tas augstākais, bet pati mūsu ticība, jo katram tiek pēc viņa ticības! :) Tā kā, sanāk ka dievs ir musos pašos!